Lielais piekūns (Falco peregrinus), pazīstams arī vienkārši kā piekūns, ir visā pasaulē izplatīts piekūnu dzimtas (Falconidae) plēsīgais putns. Saskaņā ar jaunāko sistemātiku izdala 18 pasugas.[1]
Lielais piekūns ir slavens ar savu ātrumu. Tas spēj pikēt, pārsniedzot 325 km/h.[2] Tādējādi tas ir ne tikai ātrākais putns pasaulē, bet arī ātrākais dzīvnieks no visas dzīvnieku valsts.[3] 2005. gadā tika datēts lielā piekūna pikēšanas rekords — 389 km/h.[4]
Lielais piekūns visbiežāk apmetas kalnainos un klinšainos reģionosLielajam piekūnam kā visiem piekūniem knābja sānos ir īpašs izaugums - "zobs", ar kura palīdzību tas nogalina savu medījumu
Lielajam piekūnam ir kosmopolītiska izplatība. Tas sastopams gandrīz visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. To var sastapt gandrīz jebkurā vietā uz zemes, izņemot polāros reģionus, augstus kalnus un tropu lietus mežus. Vienīgā ledus brīvā sauszemes teritorija, kur nemājo lielais piekūns, ir Jaunzēlande.
Ligzdo, sākot ar Arktiskotundru un beidzot ar tropu reģioniem. Tādējādi tam ir visplašākais izplatības areāls no visiem plēsīgajiem putniem.[5] Daudzos reģionos lielais piekūns ir kļuvis aizsargājams putns, tā skaits un ligzdošanas teritorijas strauji samazinās dēļ dabas piesārņojuma. Īpaši negatīvu ietekmi uz lielā piekūna izdzīvošanu veidoja DDT lietošana lauksaimniecībā. Kopš 1970.
gados ir aizliegts izmantot DDT, lielā piekūna ligzdošanas areāls sāk atjaunoties.[6]
Latvijā
Latvijā ir novērojama lielā piekūna nominālpasuga Falco peregrinus peregrinus, reizēm no Krievijas ieceļo arī F.p.calidus.[7] Pirms 1974. gada tas bija rets ligzdotājs, bet kopš minētā gada ligzdošanas gadījumi vairāk nav novēroti. Tas nelielā skaitā regulāri caurceļo, un pēdējā desmitgadē to skaits pieaug. Atsevišķi īpatņi sākuši pārziemot.[7]
Izskats un īpašības
Lielais piekūns ir liela auguma plēsīgais putns. Lai arī apspalvojums abiem dzimumiem ir līdzīgs, tā auguma izmēram piemīt izteikts dzimuma dimorfisms — mātītes ir ievērojami lielākas nekā tēviņi.[8] Lielā piekūna ķermeņa garums ir 34—58 cm, spārnu plētums 80—120 cm.[9] Tēviņi ir apmēram 30% mazāki nekā mātītes,[10] tā masa atkarībā no pasugas ir apmēram 440—750 g. Mātītes masa apmēram 910—1500 g. Lielākā auguma pasuga ir Pīla lielais piekūns (Falco peregrinus pealei). Šīs pasugas tēviņi sver 810—1,058 g, bet mātītes 1,244—1,597 g.[11]
Smailie spārni un apspalvojums uz muguras parasti ir zilpelēks, bet pavēdere raibumaini pelēkbalta vai rudibrūna.[12] Tā galva un spārnu gali ir melni.[13] Uz gaiši pelēkajiem vaigiem izceļas melnās "ūsas", kas asi kontrastē arī ar balto pazodi. Astes pamatkrāsa līdzīga mugurai, bet to rotā smalkas, gaišas šķērslīnijas. Astes forma ir gara, šaura un galā noapaļota. Knābis un nagi ir melni, bet nāsu paugurs un kājas — dzeltenas. Augšējai knābja daļai sānos ir zobveida izaugumi, ar kuru palīdzību piekūns nogalina upuri, tam pārlaužot kakla skriemeļus.[8] Jaunie putni ir brūnāki nekā pieaugušie īpatņi.
Uzvedība
Lielais piekūns ir ātrākais putns pasaulēLielais piekūns saplosa medījumu uz kuģa klāja
Lielais piekūns galvenokārt uzturas kalnainos apvidos, upju ielejās, jūru piekrastēs, un arvien biežāk tas ir sastopams pilsētās.[12] Reģionos, kur ziemas ir maigas, lielais piekūns ir nometnieks, bet tēviņi pamatā uzturas ligzdošanas teritorijā. Tikai ziemeļu reģionu populācijas migrē uz ziemošanas teritorijām.[14]
Lielais piekūns ir ātrākais dzīvnieks pasaulē dēl tā spējas medījot pikēt ar milzīgu ātrumu, kas var būt lielāks par 325 km/h. Turklāt pikēšanas beigās tas upurim uzsit ar vienu spārnu, sevi nesavainojot.[15] Pikēšanas laikā gaisaspiediens pie ātruma 320 km/h ir 200 mph. Šāds spiediens spētu sagraut putna plaušas. Tomēr tas nenotiek, pateicoties nelielajiem, kaulainajiem izaugumiem uz nāsīm. Tie regulē spēcīgo gaisa plūsmu, novadot to sāņus. Tādējādi piekūns spēj samērā brīvi elpot pat pie šāda ātruma un spiediena maiņas.[16] Lai pikēšanas laikā aizsargātu acis, lielais piekūns izmanto trešais plakstiņš|trešo plakstiņu]]. Zinātniekiem pētot lielā piekūna pikēšanas fiziku un modelējot to datorā, ir noskaidrots, ka teorētiski tā ātrums var sasniegt 400 km/h, pikējot no zema augstuma, un 625 km/h pikējot no liela augstuma.[17] 2005. gadā tika datēts lielā piekūna pikēšanas rekords — 389 km/h.[4]
Barība
Lielais piekūns galvenokārt medī vidēja lieluma putnus, piemēram, baložus, meža pīles, strazdus un dumpjus, bet tas medī arī mazus putnus, piemēram, kolibri. Kopumā visā pasaulē tas medī 1500 - 2000 dažādas putnu sugas, kas sastāda apmēram vienu piekto daļu no visiem putniem.[18] Lielais piekūns retu reizi medī arī mazus zīdītājus (žurkas, peles, vāveres u.c.), rāpuļus un pat kukaiņus. Tas medī krēslas stundās, no rīta un vakaros, kad medījums ir visaktīvākais. Pilsētās ir novērots lielais piekūns medījam arī nakts laikā. Īpaši tas ir raksturīgi migrācijas laikā, jo dienas laikā piekūns migrē. Lai medītu lielajam piekūnam ir nepieciešama atklāta ainava. Tādēļ to bieži var novērot medījam virs ūdens, purviem, tīreļiem un lauksaimniecības tīrumiem.[19] Pacēlies augstu gaisā piekūns pārlūko apkārtni. Noskatījis upuri, tas sakļauj spārnus un asti, pierauj kājas sev cieši apakšā, un uzsāk straujo pikējumu.[20] Medījums pamatā tiek noķerts gaisā. Vispirms upuris saņem triecienu ar spēcīgajām kājām, līdz ar to tas bieži ir uzreiz nogalināts vai apdullināts. Tad piekūns pagriežas, lai saķertu medījumu turpat gaisā, un aiznes uz apēšanai piemērotu vietu.[19] Nepieciešamības gadījumā piekūns ar aso knābi upuri nogalina, pārlaužot kakla skriemeļus. Ja medījums ir pārāk smags, lai to nestu, piekūns ļauj tam nokrist zemē un turpat to apēd. Pirms apēšanas upuris tiek saplosīts gabalos.
Ligzdošana
Lielā piekūna ligzda
Lielais piekūns dzimumbriedumu sasniedz 1 gada vecumā, bet pārojas 2 vai 3 gadu vecumā. Tas veido monogāmu pāri uz mūžu un atgriežas vienā un tajā pašā ligzdošanas vietā ik gadu. Riesta laikā lielie piekūni uzmanību izrāda, demonstrējot akrobātiskus lidojumus, pikēšanu gan taisni lejā, gan spirālveidā.[13] Tēviņš noķer medījumu un to atdod turpat gaisā mātītei. Lai to varētu izdarīt, mātīte tajā brīdī lido zem tēviņa ar muguru uz leju un kājām gaisā. Ligzdošanas laikā lielais piekūns ir teritoriāls. Tie ligzdo viens no otra ne tuvāk par 1 km, bieži attālums ir daudz lielāks pat teritorijās, kurās ir daudz ligzdojošo pāru. Attālumu starp ligzdām nosaka barības pietiekamība visai ģimenei. Ligzdošanas teritorijā pārim var būt vairākas ligzdas. To skaits var būt 1—7, kas tiek izmantotas apmēram 16 gadu periodā.
Lielais piekūns parasti ligzdo iedobumos uz klints radzēm, kas bieži ir piesegtas ar klints pārkarēm. Austrālijā un Ziemeļamerikas ziemeļos lielais piekūns reizēm ligzdo lielu koku dobumos. Eiropā tas bieži ieņem citu lielo putnu ligzdas.[18] Pēdējos gados to arvien biežāk novēro ligzdojam uz cilvēku būvētajām augstceltnēm.[21] Ligzdas vietu izvēlas mātīte. Tā parasti ir sekla iedobe irdenā augsnē — smiltīs, grantī vai vietā, kas apaugusi ar zāli. Piekūni nepievieno ligzdai papildus materiālus.[13] Visiecienītākās vietas ir orientētas uz dienvidiem.[20] Ligzdošanas teritoriju pāris aizsargā gan pret citiem piekūniem, gan kaijām, gan kraukļiem. Ja ligzda atrodas uz zemes tad lielais piekūns bezbailīgi cīnīsies ar lapsām, āmrijām, lūšiem un lāčiem.[22] Lielā piekūna un tā mazuļu galvenie ienaidnieki ir citi plēsīgie putni, kas ir lielāki par lielajiem piekūniem, kā ērgļi, ūpji vai medību piekūni. Ir fiksēti gadījumi, kad lielais piekūns, aizstāvot ligzdu, nogalina klinšu ērgli un baltgalvas ērgli. Normālos apstākļos lielais piekūns izvairītos saķerties ar šiem plēsējiem.
↑ 8,08,1Snow, D.W. et al. (1998), The Complete Birds of the Western Palaearctic on CD-ROM, Oxford University Press, ISBN 0-19-268579-1
↑White, C.M. et al. (1994), "Family Falconidae", in del Hoyo, J., Elliot, A. and Sargatal, J., Handbook of Birds of the World: New World Vultures to Guinea fowl, 2, Barcelona: Lynx Edicions, pp. 216—275, plates 24—28, ISBN 84-87334-15-6
↑ 18,018,1Beckstead, D. (2001) American Peregrine Falcon. U.S. National Park Service Version of 2001-03-09. Retrieved 2007-08-13.
↑ 19,019,1Ehrlich, P.; Dobkin, D.; Wheye, D. (1992). Birds in Jeopardy: The Imperiled and Extinct Birds of the United States. Stanford University Press. ISBN 0-8047-1981-0.
↑ 20,020,1Terres, J.K. (1991), The Audubon Society Encyclopedia of North American Birds, Wings Books, New York, ISBN 0-517-03288-0
↑Cade, T.J. et al. (1996), "Peregrine Falcons in Urban North America", in Bird, D.M., D.E. Varland & J.J. Negro, Raptors in Human Landscapes, London: Academic Press, pp. 3–13, ISBN 0-12-100130-X
↑Blood, D. and Banasch, U. (2001), Hinterland Who's Who Bird Fact Sheets: Peregrine Falcon, retrieved 2008-05-22
