1919. gada oktobra sarunās par militārās palīdzības sniegšanu pret Bermonta armijas uzbrukumu Rīgai Igaunijas valdība ierosināja Veclaicenes pagasta iekļaušanu Igaunijas teritorijā, kam Latvijas valdība nepiekrita. Pēc Latvijas—Igaunijas robežas līguma parakstīšanas pagasta ziemeļu daļu tomēr iekļāva Igaunijā, bet dienvidu daļa palika Latvijā.
1935. gadā pagasta platība bija 79,7 km² un tajā dzīvoja 1597 iedzīvotāji.[4]
1945. gadā pagastā izveidoja Drusku un Veclaicenes ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. Veclaicenes ciems ietilpis Alūksnes apriņķī (1946—1949) un Apes (1949—1956), Alūksnes (1956-1962; pēc 1967. gada) un Gulbenes (1962—1967) rajonos. 1954. gadā Veclaicenes ciemam pievienoja likvidēto Drusku ciemu.[5] 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. 2009. gadā Veclaicenes pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Alūksnes novadā.
Ievērojamas vietas
Aizsargu nams "Vaiņagi"
Veclaicenes pagasta administratīvajā centrā Kornetos starp Dzērves un Ievas ezeriem atrodas 1939. gadā celt sāktais aizsargu nams “Vaiņagi”. No 1945. gada ēkā atrodas bibliotēka un tautas nams. Ēkā laika gaitā atradusies gan ciema izpildkomiteja, gan pagasta padome, gan kolhoza kantoris. Šobrīd ēkā atrodas arī pagasta vēstures krātuve. Pie aizsargu nama sākas vairākas Veclaicenes aizsargājamo ainavu apvidus dabas takas un atrodas pašapkalpošanās tūrisma informācijas punkts.[6]
Senā kulta vieta ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis (Nr. 222). Kalnā atrodas akmens (2,7 m garš, 2,3 m plats, līdz 0,7 m augsts) ar iedobēm. Par akmens iedobēm leģenda vēsta, ka tās radušās kā Māras pēdas nospiedumi, kad viņa pakāpusies uz akmens, lai tiktu zirgā.[7]
Drusku pilskalns
Drusku pilskalns ir viens no Latvijas stāvākajiem pilskalniem. Pilskalns kā apskates objekt ietverts pastaigu maršrutā “Drusku pilskalna dabas taka”.[8]