UNA—UNSO

UNA—UNSO
УНА-УНСО
Vadītājs Valerijs Bobrovičs
Dibinātājs Jurijs Šuhevičs
Dmitro Korčinskis
Sauklis Слава Нації — Смерть Ворогам!
Dibināta 1990. gada 30. jūnijs
Pēctecis Labējais sektors
Galvenā mītne Valsts karogs: Ukraina Kijiva, Ukraina
Laikraksts Наша справа
Biedri (2006) 8 000
Ideoloģija Ukraiņu nacionālisms
Antikomunisms
Mājaslapa
unso.org.ua/uk
Partijas karogs
UNSO
ukraiņu: УНСО
Dalībnieki Piedņestras karā, Pirmajā Abhāzijas karā, Pirmajā Karabahas karā, Pirmajā Čečenijas karā, Kosovas karā, Eiromaidanā, Krievijas—Ukrainas karā (Donbasa karā, Krievijas 2022. gada iebrukumā)
karogs
UNSO karogs
Darbība 1991–pašlaik
Ideoloģija
Vienības
  • "Argo"
  • "Viking"
Reģions Ukraina
Daļa no UNA—UNSO
Sabiedrotie
Pretinieki

UNA—UNSO (Ukraiņu nacionālā asambleja—Ukraiņu nacionālā pašaizsardzība; ukraiņu: УНА-УНСО, Українська національна асамблея — Українська народна самооборона) ir lielākā (ar 8000 biedriem)[1] nacionālistu organizācija Ukrainā.

Kustības politiskais spārns Ukraiņu nacionālā asambleja (UNA) tika nodibināta 1990. gada 30. jūnijā, Ļvivā. Tās radītāji bija gados jauni cilvēki, kuri par savu mērķi uzskatīja cīņu par neatkarīgu Ukrainu. Tās pirmais vadītājs bija Dmitro Korčinskis. 1991. un 1992. gadā kustības biedri vairākkārt iesaistījās ielu kaujās ar krievu nacionālistiem dažādās Ukrainas vietās.

Neilgi pēc kustības rašanās tika nodibināts paramilitārais spārns, Ukraiņu nacionālā pašaizsardzība (UNSO), kurā iekļāvās ukraiņi, kuriem bija militāra pieredze Padomju armijā, tai skaitā Afganistānas karā. Pirmā karadarbības zona, kurā paramilitārā spārna kombatanti piedalījās, bija Piedņestras karš, kur viņi cīnījās separātistu pusē pret Moldovas armiju. 1993. gadā paramilitārā spārna kaujinieki izveidoja kaujas vienību, kura gruzīnu pusē cīnījās pret abhāziem, kurus atbalstīja krievi un čečeni, Pirmajā Abhāzijas karā. Šo vienību sauca "Argo".

1994. gada vēlēšanās 3 UNA—UNSO biedri tika ievēlēti Ukrainas parlamentā. Periodā no 1994. līdz 1997. gadam organizācijas biedri veica vairākas pret krieviem vērstas akcijas. Kustības kaujinieki pievienojās čečenu kaujiniekiem Pirmajā Čečenijas karā. Viņi uzstājās arī pret krievu popmūzikas zvaigžņu ierašanos Ukrainā, par nodalītas ukraiņu pareizticīgās baznīcas radīšanu.

1997. gadā Leonīda Kučmas valdība aizliedza UNA—UNSO. Kustības dalībnieki atbildēja ar ielu protestiem. Rezultātā tika arestēti apmēram 250 kustības dalībnieki. Kustības radītājs Dmitro Korčinskis arī tika arestēts. Drīz pēc tam viņš atstāja kustību. 1998. gadā atjaunojot kustību par vienu no tās līderiem kļuva Jurijs Šuhevičs, pazīstamā ukraiņu nacionālista Romāna Šuheviča dēls. 1998. gada vēlēšanās UNA—UNSO ieguva 0,39% balsu. 2000. un 2001. gadā organizācijas biedri atbalstīja pret Kučmu vērstos protestus. Oranžās revolūcijas laikā viņi atbalstīja Viktoru Juščenko.

Lielākais organizācijas biedru skaits bija apmēram 10 000. Lielākā daļa no viņiem bija jaunieši. Ideoloģiski organizācija uzstājās par radikālu ukraiņu nacionālismu, nacionāli orientētu ekonomiku un citām līdzīgām pamatnostādnēm. Kustībai ir savs karogs, himna[2] un citi atribūti.

Līderi

  • 1990–1994 – Jurijs Šuhevičs, Dmitro Korčinskis
  • 1994–1999 – Olehs Vitovičs
  • 2002–? – Andrijs Škiļs
  • 2005–? – Jurijs Šuhevičs
  • 2015–2016 – Kostjantins Fuštejs
  • 2016–? – Valerijs Bobrovičs[3]

Piedalīšanās karos

Piedņestra

Piedņestras kara laikā, UNA—UNSO biedri cīnījās kopā ar Piedņestras separātistiem pret Moldovas valdības spēkiem,[6] lai aizstāvētu lielo etnisko ukraiņu minoritāti Piedņestrā.[7] Vairāk nekā 50 UNSO biedri tika apbalvoti ar Piedņestras aizstāvja ordeni.

Karš Gruzijā

1993. gadā UNA—UNSO nosūtīja brīvprātīgos uz Abhāzijas—Gruzijas karu pret Abhāzijas separātistiem.[8][9] UNA—UNSO Argo vienība pievienojās Gruzijas pusei pret Krievijas atbalstītajiem Abhāzijas spēkiem, un daži brīvprātīgie pievienojās Gruzijas Jūras Kājnieku spēku Suhumi bataljonam. Kapteiņa Ustima vienība nepieļāva Krievijas spēku amfībiju uzbrukumu netālu no Suhumi, nogremdējot Krievijas militāro motorlaivu. Septiņi UNSO biedri gāja bojā netālu no Suhumi, un 30 locekļi saņēma Vahtanga Gorgasali ordeņa medaļu.

  • Suhumi reids (1993. gada jūnijs)
  • Apšaude Staruškinas ciematā (1993. gada 15. jūlijs)
  • Uzbrukums Šromas ciematam (1993. gada 17. jūlijs)
  • Khomi aizsardzība (1993. gada 4. oktobris)
  • Samtredijas aizsardzība (1993. gada 17. oktobris)

Krievijas—Ukrainas karš

UNSO cīnās arī Krievijas—Ukrainas karā Ukrainas brīvprātīgo korpusa sastāvā[10] un Teritoriālās aizsardzības bataljonu 131. atsevišķajā izlūkošanas bataljonā "UNSO",[11][12] 1. izlūkošanas rotā "UNSO" un 55. "UNSO" bataljonā.[13] UNSO cīnās arī 2022. gada Krievijas iebrukumā Ukrainā.[14]

Ideoloģija un tēls

Ukraiņu nacionālā asamblejas—Ukraiņu nacionālā pašaizsardzības 1994. gada partijas programmā Kijiva bija iecerēta kā jauna, panslāvu, austrumu militārā bloka centrs.[7] Starptautiskās drošības eksperts Endrjū Makgregors (Andrew McGregor) 2006. gadā sacīja, ka UNA—UNSO "vislabāk varētu raksturot kā ietekmīgu margināļu kustību" un ka "tās lielā atpazīstamība atspēko tās ierobežoto biedru skaitu".[1] Organizācijas himna ir Лишайся, мила, не плач, кохана, dziesmas Bella ciao pavadījumā.[2]

Piezīmes un atsauces

  1. ↑ 1,0 1,1 Radical Ukrainian Nationalism and the War in Chechnya Arhivēts 2007. gada 30. septembrī, Wayback Machine vietnē., The Jamestown Foundation, 2006. gada 30. marts (angliski)
  2. ↑ 2,0 2,1 Video klips ar himnu (ukrainiski)
  3. ↑ Head of the UNA-UNSO party became Valeriy Bobrovych (Головою партії УНА-УНСО став Валерій Бобрович). UNA-UNSO party. 7 November 2016.
  4. ↑ Helix Consulting LLC. «Украинские националисты УНАО-УНСО признали, что воевали на стороне Азербайджана в Карабахе» [Ukrainian nationalist UNAO-UNSO admitted to fighting on the side of Azerbaijan in Karabakh]. www.panorama.am (krievu), 2010-09-17. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-05-17. Skatīts: 2022-03-21.
  5. ↑ Ukraine in the Crossfire. SCB Distributors. 2017. gada 5. aprīlis. ISBN 9780997896541.
  6. ↑ «УНСО». Skatīts: 2015. gada 3. marts.
  7. ↑ 7,0 7,1 The radical right in Central and Eastern Europe since 1989 by Sabrina Ramet, Pennsylvania University Press. 1999 ISBN 0-271-01810-0 (page 290 and continuing from there)
  8. ↑ Democratic Changes and Authoritarian Reactions in Russia, Ukraine, Belarus and Moldova (Democratization and Authoritarianism in Post-Communist Societies), Cambridge University Press, 1997, ISBN 0521597323 (page 349)
  9. ↑ State Building and Military Power in Russia and the New States of Eurasia (International Politics of Eurasia), M. E. Sharpe, 1995, ISBN 1563243601 (page 173)
  10. ↑ «In Poland, Ukrainian Donbas War Veteran Faces Extradition To Russia». RadioFreeEurope/RadioLiberty (angļu). Skatīts: 2022-04-24.
  11. ↑ «131-й розвідбат (курінь УНСО): народжений війною». 2016. gada 4. aprīlis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 7. decembrī. Skatīts: 2023. gada 5. aprīlī.
  12. ↑ «Volunteer battalions in eastern Ukraine: who are they? | UACRISIS.ORG». Ukraine crisis media center (en-US). 2015. gada 16. marts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 18. decembris. Skatīts: 2017. gada 22. janvāris.
  13. ↑ «Armed Forces». MilitaryLand.net (en-US). 2022-08-14. Skatīts: 2022-12-22.
  14. ↑ Illia Ponomarenko. «EXPLAINER: What to expect from the Battle of Donbas, Russia's new offensive». Kyiv Independent, 2022. gada 21. aprīlis. Skatīts: 2022. gada 21. aprīlis.

Ārējās saites

Strategi Solo vs Squad di Free Fire: Cara Menang Mudah!