Mājas čurksti medī bezdelīgu piekūns (Falco subbuteo), kā arī tai var būt visi putniem raksturīgie iekšējie un ārējie parazīti, tomēr kopumā mājas čurkstu populācija nav apdraudēta.[3] Pēdējo 10 gadu laikā populācija ir samazinājusies, tomēr tas šobrīd neietekmē kopējo populāciju.
Izplatība
Visbiežāk mājas čurkstes ligzdas būvē pie ēku konstrukcijām
Mājas čurkstes galvenokārt ligzdo Eiropā (25—49% no kopējās populācijas),[3] kā arī Āzijas mērenajā joslā un Ziemeļāfrikā. Tās pārziemo Āfrikas dienvidos un Āzijas tropu joslas teritorijā. Namībijā ir novēroti reti gadījumi, kad mājas čurkste neatgriežas ziemeļos, bet ligzdo Āfrikā.[4] Reizēm mājas čurkste ir novērota Aļaskā un Ņūfaundlendas rietumdaļā, kā arī Bermudu un Azoru salās.[2]
Latvijā
Latvijā mājas čurkste ir parasta un izplatīta ligzdotāja un caurceļotāja.[5] Ligzdošanai tās izvēlas lauku atklātās ainavas, kā arī apdzīvotās vietas, tās labprāt uzturas pie fermām un lopu kūtīm.[6]
Vēsture
Pirmais, kas aprakstīja mājas čurksti, bija Kārlis Linnejs1758. gadā, dodot tai zinātnisko vārdu Hirundo urbica.[7]Mājas čurkstes atsevišķā ģintī Delichon tika izdalītas 1854. gadā.[8] Līdz 2004. gadam tās zinātniskais nosaukums bija Delichon urbica. Sengrieķu valodāDelichon nozīmē bezdelīga, bet latīņu valodāurbica nozīmē pilsēta.[9] Gan zinātniskais, gan sugas nosaukums dažādās valodās atspoguļo mājas čurkstes saistību ar cilvēku būvētām mājām, jo tā bieži izmanto esošo ēku konstrukcijas ligzdas vietas izvēlei.
Izskats un īpašības
Mājas čurkste ārēji ir līdzīga bezdelīgai, bet ir par to mazāka. Tā ir arī nedaudz mazāka par zvirbuli. Ķermeņa garums ir apmēram 13 cm, spārnu plētums 26—29 cm, svars 18,3 g. Ķermenim raksturīgas slaidās pludlīnijas, kas piemērotas lidošanai, bet, salīdzinot ar bezdelīgu, tas ir druknāks. Spārni gari un šauri. Galva proporcionāli liela, un knābis kā visiem bezdelīgu dzimtas putniem īss un plats.[10] Tās mugura ir melna ar zilganu metālisku spīdumu, bet vēders un virsaste balta. Arī spārni no apakšas ir balti, un īsās kājas ir segtas ar baltām spalviņām. Acis brūnas, bet knābis melns. Lidojumā abas sugas var atšķirt pēc astes. Bezdelīgai ir izteikti pagarinātas astes stūrspalvas, bet mājas čurkstei aste ir īsāka un tikai nedaudz iešķelta.[6] No bezdelīgas to atšķir arī koši baltā pavēdere, kas lidojumā labi redzama. Abi dzimumi mājas čurkstēm izskatās vienādi, bet jaunie putni atšķirībā no pieaugušajiem ir dūmakaini melni, bez metāliskā spīduma.
Uzvedība
Mājas čurkste medī dažādus sīkus kukaiņus lidojumā
Mājas čurkstes ir labas lidotājas un lielāko daļu laika pavada lidojumā. Uz zemes tā pamatā nolaižas tikai tādēļ, lai savāktu materiālu ligzdai.[10] Raksturs lidojumam ir mierīgs, kur ātri spārnu vēzieni (5,3 vēzieni sekundē) mijas ar planēšanu. Salīdzinoši bezdelīga sekundē spārnus sasit 4,4 reizes.[11] Mājas čurkstes ātrums lidojumā ir tāds pats kā vidēji bezdelīgu dzimtā — 11 m/sek.[12] Tā parasti lido augstu, bet mitrā laikā zemāk. Dziesma mājas čurkstei ir maiga, bet mazāk melodiska, salīdzinot ar bezdelīgas vidžināšanu. Mājas čurkste ligzdo mērenajā joslā, bet ziemo Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša un Āzijas tropu joslā. Augustā pirms aizlidošanas mājas čurkstes pulcējas baros uz elektrības vadiem, tās kolektīvi arī nakšņo, bet slēpjas niedrājos, kur ir daudz barības un lielāka drošība. No siltajām zemēm tā atgriežas maijā.[6]
Barība
Mājas čurkstes ligzdo galvenokārt lauku sētās pie kūtīm, jo kūtsmēslos vairojas mušas, kas ir galvenā mājas čurkstu barība. Bet tās barojas ar visādiem sīkiem kukaiņiem, ko noķer lidojumā.[10] Ligzdošanas teritorijās tās pamatā barojas ar mušām un laputīm. Ziemošanas teritorijās galvenā barība ir lidojošās skudras.[2] Vidējais augstums, čurkstēm medījot, ir 22 metri, un tās medī teritorijā ap ligzdu līdz 450 metriem, izvēloties atklātu vietu. Reizēm mājas čurkstes seko lielajiem zīdītājiem, kuri ejot iztraucē kukaiņu barus. Ziemošanas teritorijās vidējais medību augstums ir 50 metri.[2]
Ligzdošana
Mājas čurkstes ligzdu būvē no dubļiem, kas samitrināti ar siekalāmMājas čurkstes olas
Mājas čurkstes veido monogāmus pārus uz mūžu. Tomēr, zinātniekiemSkotijā veicot perējumu ģenētiskās analīzes, noskaidrojās, ka 15% olu ir apaugļotas no cita tēviņa, bet 32% gadījumu ligzdā vismaz viens putnēns ir izperēts no olas, kuru iedējis cits pāris. Tēviņi cenšas savu mātīti visu laiku apsargāt, to pavadot arī lidojumos. Cits tēviņš visbiežāk apmeklē mātīti, kamēr tā palikusi ligzdā viena pati, tādēļ tēviņš ligzdu ar mātīti cenšas atstāt tikai uz īsu brīdi.[13]
Ligzdu mājas čurkste būvē no dubļiem, to piestiprinot pie klinšu sienas vai pie tiltu un ēku ārējām sienām, visbiežāk starp jumtu un sienu. Atšķirībā no bezdelīgu ligzdām, kurām ir atklāta visa augšējā ligzdas mala, čurkstes veidotajām ligzdām augšmalā ir tikai neliela ieeja.[6] Ligzda tiek būvēta, samitrinot dubļus ar siekalām un ķepinot piciņu pie piciņas. To pāris būvē kopīgi. No iekšpuses ligzda ir izklāta ar sausu zāli, matiem un spalviņām.[2] Bieži, pirms ligzda ir pabeigta, to ieņem zvirbuļi, padzenot mājas čurkstes. Bet, kad ligzda ir pabeigta, tās ieeja ir tik šaura, ka zvirbulis pa to netiek iekšā.[14]
Mājas čurkstes bieži ligzdo kolonijās. Vidēji vienā vietā ligzdo 3—4 mājas čurkstu pāri,[10] bet to skaits var būt arī vairāki tūkstoši.[2] Turklāt ligzdas viena ar otru ļoti bieži saskaras. Vienā vasarā putni perē divas reizes. Dējumā ir 4—6 baltas oliņas (1,9x1,3 cm, svars 1,7 grami). Inkubācijas periods ilgst 14—16 dienas. Olas galvenokārt perē mātīte. Tikko izšķīlušies putnēni ir nevarīgi, kaili un akli. Apspalvojums uzaug pēc 22—32 dienām. Mazuļus baro abi vecāki. Mājas čurkstes putnēniem nenes kukaini pa kukainim, bet katrā reizē tiek atnesta kukaiņu bumba, kurā ietilpst līdz 300 kukaiņu.[10] Kad izaug apspalvojums, jaunie putni pamet ligzdu, un tie lido līdzi vecākiem, mācoties ķert mušas un odus.[10] Vēl nedēļu pēc izlidošanas vecāki tos turpina barot. Reizēm gada pirmais perējums palīdz vecākiem izbarot otro perējumu.[2]
Mājas čurkstes vidēji dzīvo 5 gadus, bet ir datētas arī 10—14 gadus vecas mājas čurkstes.[2]
↑Linnaeus, C (1758) (in Latin). Systema naturae per regna tria naturae, secundum classes, ordines, genera, species, cum characteribus, differentiis, synonymis, locis. Tomus I. Editio decima, reformata.. Holmiae. (Laurentii Salvii).. pp. 192. "H. rectricibus immaculatis, dorso nîgro-caerulescente"
↑Riley, Helen T.; Bryant, David M; Carter, Royston E; Parkin, David T. (February 1995). "Extra-pair fertilizations and paternity defence in house martins, Delichon urbica". Animal Behaviour 49 (2): 495–509. doi:10.1006/anbe.1995.0065
↑Coward, Thomas Alfred (1930). The Birds of the British Isles and Their Eggs (two volumes). Frederick Warne. Third edition, volume 2, pp252–254
