PROFILBARU.COM

Kampučijas Tautas Republika bija no Vjetnamas atkarīga sociālistiska valsts mūsdienu Kambodžas karalistes teritorijā, kas izveidojās pēc Demokrātiskās Kampučijas militāras sagrāves. Tā kā virkne Rietumvalstu, Ķīnas Tautas Republika un ANO turpināja atzīt sarkano khmeru valdību, Tautas Republika savas pastāvēšanas laikā saņēma tikai daļēju starptautisko atzīšanu, galvenokārt no PSRS un Austrumu bloka valstīm.^[1]^[2]

Izveidošana

Lai arī sarkano khmeru kustība bija lielā mērā izveidota un uzvarējusi Kambodžas pilsoņu karā tieši ar komunistiskās Vjetnamas militāro atbalstu, kustībā pastāvēja pret vjetnamiešiem vērsts noskaņojums, kas izspaudās ne tikai etnisko vjetnamiešu slepkavībās un padzīšanā no valsts, bet arī regulārās pierobežas sadursmēs ar Vjetnamu. Pēc tam, kad khmeru uzbrukumos bija nogalināti ap 1000 vjetnamiešu civiliedzīvotāju, Vjetnamas armija 1977. gada oktobrī veica masīvu iebrukumu pierobežas rajonos, lai sodītu sarkanos khmerus. Pēc soda operācijas beigām, 1978. gada janvārī Vjetnamas karaspēks pameta valsti.

Vjetnama sāka atbalstīt uz tās teritoriju pārbēgušos mērenos sarkanos khmerus un veicināt nestabilitāti sarkano khmeru režīmā. 1978. gada 3. decembrī Vjetnama pasludina, ka ir izveidota Kampučijas vienotās nācijas glābšanas fronte (KVNGF), kuru veidoja sarkano khmeru pārbēdzēji, khmeru komunisti un nacionālisti. Glābšanas fronte bija pilnībā atkarīga no Vjetnamas, un kalpoja par aizsegu Vjetnamas iebrukumam Demokrātiskajā Kampučijā, kas sākās 1978. gada 22. decembrī un ar pilnu spēku 25. decembrī. Jau 1979. gada 7. janvārī vjetnamieši ieņēma galvaspilsētu Pnompeņu, un 8. janvārī tika pasludināta Kampučijas Tautas Republikas izveidošana KVNGF vadībā. Sarkanie khmeri atkāpās uz džungļu bāzēm Taizemes pierobežā un turpināja bruņotu cīņu pret jauno režīmu. Vjetnamas karaspēks valstī palika turpmākos desmit gadus.

Valdība

Jauno valsti vadīja bijušais sarkanais khmers Hengs Semrins, Tautas revolucionārās padomes priekšsēdētājs un KNNGF Centrālkomitejas priekšsēdētājs. Viņš vadīja arī komunistisko Kampučijas Tautas Revolucionāro partiju. Pēc parlamenta vēlēšanām 1981. gada maijā, kurās piedalījās tikai valdošās partijas kandidāti, 1981. gada 27. jūnija konstitūcija izveidoja civilās pārvaldes orgānus. No 1985. gada janvāra premjerministra amatu ieņēma Huns Sens, kas iepriekš bija ieņēmis Ārlietu ministra amatu. Jaunā režīma galvenie uzdevumi bija cīņa pret sarkano khmeru un prinča Seihanūka koalīcijas partizāniem, kā arī sagrautās valsts un genocīdu pārcietušās sabiedrības atjaunošana. Pilsētās, no kurām sarkanie khmeri bija padzinuši iedzīvotājus, palēnām atjaunojās dzīve.

Valsts turpināja sarkano khmeru iesākto sociālisma ieviešanas politiku, tikai bez brutālajām metodēm. Tā kā jaunais režīms bija naidīgi noskaņots pret Ķīnu, tad vēl pārpalikusī ķīniešu minoritāte tika apspiesta. Lēnām tika atjaunoti budistu tempļi un reliģiskā dzīve. Lielas problēmas radīja valsts pārvaldei nepieciešamo speciālistu trūkums, jo gandrīz visa inteliģence bija nogalināta sarkano khmeru varas laikā. Viņu vietu ieņēma Vjetnamas atsūtītie speciālisti, kas neveicināja jaunā režīma popularitāti.

Līdz ar globālajām pārmaiņām sociālisma nometnē un Aukstā kara beigām, 1989. gada aprīļa beigās valsts nosaukums tika mainīts uz Kampučijas valsti, vai ierasto Kambodža. Budisms tika atjaunots par valsts reliģiju. 1991. gada oktobrī valdošā Tautas Revolucionārā partija mainīja nosaukumu uz Kambodžas Tautas partija un atteicās no marksisma ideoloģijas. 1993. gada 21. septembrī valsts oficiāli beidza pastāvēt, jo tika atjaunota Kambodžas karaliste.