- Šis raksts ir par latviešu rakstnieku. Par citām jēdziena Kārlis Zariņš nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Kārlis Zariņš (1889. gada 9. decembris[1] — 1978. gada 20. decembris) bija latviešu rakstnieks. Zariņa darbiem raksturīga pievēršanās dzīves dīvainībām, savādiem cilvēku raksturiem; dažkārt tajos sastopama arī mistika,[2] tomēr rakstnieks izvairījies no lirisma un tēlainības.[3]
Dzīvesgājums
Dzimis kā Kārlis Žagars 1889. gada 9. decembrī Liepājā zirgu puiša un mājkalpotājas ģimenē. Mācījās vairākās skolās Liepājā, 1894. gadā viņa vecāki nomainīja uzvārdu uz "Zaļums". 1900. gadā Zariņš sāka mācīties Rīgas elementārskolā (vadītājs P. Rode), vēlāk Venjamina Blūma mākslas skolā (1905—1906).[4] Pēc 1905. gada revolūcijas no 1908. līdz 1909. gadam bija apcietinājumā. 1911. gadā laikraksta "Latvija" publicēja viņa pirmo noveli „Mans tēvocis”. Pirmā pasaules kara laikā tika mobilizēts Krievijas impērijas armijā, dienēja garnizona štābā Odesā.[3] 1919. gadā Zariņš piedalījās Latvijas brīvības cīņās, no 1920. gada bija laikraksta "Latvijas Kareivis" līdzstrādnieks. No 1927. līdz 1931. gadam nodarbojās vienīgi ar rakstniecību, pēc tam strādāja valsts ierēdņa darbu.
Otrā pasaules kara laikā no 1941. līdz 1944. gadam bija laikraksta "Tēvija" literārās nodaļas vadītājs. Pēc kara beigām dzīvoja Talsos, viņa sievas dzimtajā pilsētā, izvairoties no iespējamām Latvijas PSR varas orgānu represijām viņa literārās darbības dēļ. Maizi pelnīja, strādādams par ceļu remontstrādnieku (1946—1956), pēc pensionēšanās 1961. gadā uzrakstīja lugu “Engures karš” un pārstrādāja 1943. gadā sarakstīto romānu “Kāvu gadi” par Lielo Ziemeļu karu.[5] 1967.-1973. gadā pēc paša iniciatīvas pārstrādājis savu vēsturisko romānu "Kaugurieši", ko publicēja 1975. gadā.[3]
Miris 1978. gada 30. decembrī Sabilē, apbedīts Talsu Jauviņu kapos.[6]
Darbi
Zariņš publicējis 9 romānus un 14 stāstu krājumus. Sarakstījis arī vairākas lugas. Romānos "Pelnu viesulis" un "Spīganas purvā" ieskanas tā laika sabiedrības kritika. Zariņš ir sarakstījis vēsturisku romānu "Kaugurieši" par Vidzemes zemnieku sacelšanos 1802. gadā. Pēc šī romāna motīviem uzņemta filma "Kaugurieši" (1941).
Viņa stāsti un noveles apkopoti krājumos "Skumju paradīze" (1921), "Savādi cilvēki" (1923), "Gluži veltīga varonība" (1926), "Starp divām mūžībām" (1930). Viņš ir arī sarakstījis vairākus romānus: "Dzīvība un trīs nāves" (1921),[7] "Pelnu viesulis" (1928), "Spīganas purvā" (1929), "Dārza māja" (1930).
1990. gadā tika publicēts viņa stāstu krājums "Cirka mākslinieks".[3]
Literatūra
Atsauces
