Kārlaila (angļu: Carlisle; izrunā: /kɑːrˈlaɪl/) ir katedrāles lielpilsēta Anglijā, Kambrijas grāfistes galvenā pilsēta un Kamberlendas unitārās pašvaldības administratīvais centrs un lielākā apdzīvotā vieta. Atrodas grāfistes ziemeļos Īdenas upes krastos 490 km no valsts galvaspilsētas Londonas.
Vēsture
Kārlaila ir sena pilsēta, kas pastāvējusi vēl pirms romiešu iebrukuma Britānijā. Romieši nodedzināja britu pilsētu un tās vietā ap 73. gadu uzcēla Luguvaliumas (Luguvalium) cietoksni; tā nosaukums atvasināts no vietējā nosaukuma Luguwaljon — ‘[ķeltu dieva] Lugosa spēka [pils]’. 2. gadsimta sākumā tika uzsākta Adriāna vaļņa būvniecība. Tā nodrošināšanai upes ziemeļu krastā iepretī Luguvaliumai uzbūvēja Ukselodunumas (Uxelodunum) cietoksni, kas vēlāk tika ievērojami paplašināts, lai uzņemtu Ala Gallorum Petriana kavalērijas pulku. Cietoksnis tika pamests ap 138. gadu sakarā ar Antonija vaļņa būvniecību, bet atjaunots ap 165. gadu, pārbūvējot to par mūra cietoksni, lai aizsargātu Adriāna valni. Romieši pameta Kārlailu 4. gadsimta pašās beigās.
Pēc romiešu aiziešanas Kambrijā nodibinājās Regedas karaļvalsts; tās galvaspilsēta tika dēvēta par Cair Ligualid, vēlāk – Caer-luel; no ši nosaukuma cēlies mūsdienu nosaukums Carlisle.[1] Ap 730. gadu Regeda nonāca Nortambrijas varā. Līdz gadu tūkstoša beigā Kārlaila palika nozīmīgs cietoksnis, par ko cīnījās vietējās varas, bet normaņu iekarojuma laikā 11. gadsimtā tā bija Skotijas varā.
1092. gadā Viljama Iekarotāja dēls Viljams Rufuss iebruka reģionā un iekaroja Kārlailu Anglijai. Jau 1093. gadā Īdenas dienvidu krastā bijušā romiešu cietokšņa vietā tika uzsākta Kārlailas cietokšņa būve. 1112. gadā tas tika pārbūvēts par mūra cietoksni, kā arī uzbūvēti pilsētas mūri. 1122. gadā tika dibināta augustīniešu priorija, kas 1133. gadā kļuva par Kārlailas katedrāli. 1157. gadā Kārlaila kļuva par Kārliolas (Carlioliensis) grāfistes centru; 1177. gadā to pārdēvēja par Kamberlendu – ‘kambru zemi’.
Kamberlendas iekarošana aizsāka vairākus karus starp angļiem un skotiem un Kārlailā vairākkārt mainījās varas un tā bieži tika nopostīta un izlaupīta. Robeža starp Angliju un Skotiju tika noteikta tikai 1237. gadā Jorkas līgumā. Dzīves nenoteiktība pierobežā nozīmēja, ka tās iedzīvotāji, kas bija radniecīgi viens otram, meklēja drošību, izmantojot savu spēku un viltību, un uzlaboja savu iztikšanu uz ienaidnieku rēķina. Šīs grupas bija pazīstamas kā «robežas rīversi» (Border Reivers), un Kārlaila bija lielākā pilsēta to teritorijās. Rīversi tik ļoti traucēja Skotijas un Anglijas valdībām, ka 1525. gadā Glāzgovas arhibīskaps Gevins Danbars nolādēja visus pierobežas reiverus.
16. gadsimta vidū Henrija VIII valdīšanas laikā Kārlailas cietoksnis tika ievērojami pārbūvēts un nostiprināts. 17. gadsimta sākumā tika uzsākta sistemātiska cīņa ar rīversiem, kas turpinājās līdz pat 1681. gadam; daudzi no tiem negribēja atteikties no savām brīvībām un pārcēlās uz Īriju. 1646. gadā Anglijas pilsoņu kara laikā Kārlailu uz laiku iekaroja skoti.
1707. gadā tika noslēgta ūnija starp Angliju un Skotiju, izveidojot Lielbritāniju, bet Kārlaila vēl palika kā pierobežas garnizona pilsēta. Tas mainījās tikai 19. gadsimtā, kad rūpnieciskās revolūcijas ietekmē šeit attīstījās tekstilrūpniecība un mašīnbūve; iedzīvotāju skaits strauji izauga. Kārlaila kļuva par valsts rietumu krasta galveno dzelzceļa mezglu; tajā bija Eiropā lielākā dzelzceļa šķirošanas stacija.
Sports
Pilsētā bāzējas futbola klubs Carlisle United.
Atsauces
- ↑ John T. Koch. Celtic Culture : A Historical Encyclopedia. . ABC-CLIO, 2005.
Ārējās saites
.svg){kind=small}
