Jākobs Mihaels Reinholds Lencs (Jakob Michael Reinhold Lenz; 1751-1792) bija ievērojams "Vētru un dziņu" laikmeta dzejnieks. Dzimis Cesvainē, mācījies Tērbatas ģimnāzijā (1759), studējis teoloģiju Kēnigsbergas Universitātē pie Imanuela Kanta (1768) un Strasbūrā (1774). Atgriezies Rīgā (1779), pārcēlies uz Maskavu (1781).
Dzimis 1751. gada 23. janvārī Cesvaines mācītāja un vēlākā Vidzemes superintendanta Kristiāna Dāvida Lenca (1720-1798) ģimenē. Kristiāns Dāvids Lencs citstarp ir vienas no pirmajām sprediķu grāmatām latviešu valodā autors. Tās ievadā viņš atzīst, ka die Letten auch sind die Menschen ("arī latvieši ir cilvēki"). 1760. gadā pārcēlās uz dzīvi Tērbatā, kur tēvs ieguva mācītāja vietu. 1766. gadā publicēja savu pirmo dzejoli. 1768.-1770. gadā studēja teoloģiju Karaļauču Universitātē, tomēr tematam nav pievērsies ar lielu cītību. Daudz labprātāk klausījies loģikas un metafizikas lekcijas, ko lasījis Imanuels Kants, kura ietekmē viņu aizrāvis Žans Žaks Ruso.
1771. gadā viņš pārtrauca studijas Karaļaučos, kā dēļ viņa tēvs pārtrauca attiecības ar dēlu. Iestājās dienestā pie Kurzemes muižniekiem Kleistiem, kuriem devās līdzi uz Strasbūru. Strasbūrā ievadīts intelektuāļu biedrībā Société de philosophie et de belles lettres, kur par viņa draugu un ideālu kļuvis jaunais literāts Johans Volfgangs fon Gēte, viņa paziņu lokā nokļuva arī Johans Gotfrīds Herders un Johans Kaspars Lafaters. 1772. gadā ceļojis kopā ar brāļiem Kleistiem pa Vāciju. 1773. gadā atsācis studijas Strasbūrā. 1774. gadā pārtraucis dienestu pie Kleistiem un sācis pastāvīgu literāta dzīvi.
1776. gadā kopā ar Gēti pārcēlās uz Veimāru un kopā ar viņu kļuvis par vienu no Veimāras hercoga galma dzejniekiem. Tomēr, izcēlies ar galmam neatbilstošu uzvedību un pēc domstarpībām ar hercogu un Gēti, bija spiests Veimāru pamest. . 1777. gadā pārcēlās no vienas vietas uz otru Vācijā un Šveicē. 1778. gadā pasliktinājās Lenca psihiskais stāvoklis. 1779. gadā, pēc vairākkārtējiem Vācijas draugu lūgumiem, viņa tēvs atsūtīja naudu mājupceļam un Lencs ieradās Rīgā. Pēc ierašanās Rīgā bijis biežs viesis tirgotāja Bērensa namā, kas 18.gs. 2. pusē bija ievērojamākā intelektuāļu pulcēšanās vieta pilsētā. 1780. gadā, tēva mudināts, centās kļūt par Rīgas Domskolas vadītāju, bet Rīgas rātei saņemot negatīvu atsauksmi no viņa kādreizējā paziņas Herdera, viņa kandidatūra tika noraidīta. Pēc tam devies uz Pēterburgu, kur dzīvojis no dažu aristokrātu labvēlības, bet pastāvīgu nodarbošanos nav atradis.
1781. gadā pārcēlās uz Maskavu, saņēma lielu atbalstu no brīvmūrnieku aprindām, palīdzēja tulkot brīvmūrnieku tekstus krieviski, bija ložas amatvīrs. Maskavā turpināja pasliktināties Lenca garīgā veselība, ko vēl pasliktināja aizraušanās ar alkoholu. Tas apgrūtināja arī pastāvīgas un stabilas nodarbošanās atrašanu. Viens no tuvākajiem Lenca draugiem Maskavā bija Nikolajs Karamzins, kurš viņa ietekmē sāka padziļināti interesēties par Eiropas kultūru un vēlāk apceļoja Vāciju un Franciju, tiekoties arī ar Lenca kādreizējiem draugiem Veimārā. 1792. gada 4. jūnija rītā atrasts miris uz ielas Maskavā.
Pēc Vācijas atstāšanas Lenca literārā darbība bija fragmentāra, ko ietekmēja viņa tā laika saraustītais dzīvesveids. Šajā laikā iesākti vairāki darbi, kas visi pamesti nepabeigti dažādās stadijās. Latviešu esejists un kultūrvēsturnieks A. Johansons savā J. Lencam veltītajā esejā Vētras un dziņu vidzemnieks par viņu ir teicis: Latvijā ir dzimuši lielāki dzejnieki par Lencu. Bet nav dzimis neviens, kura vārds būtu aizskanējis tik tālu Eiropā.
Gētes, Herdera, Vīlanda draugs, Strasbūras literārās biedrības dibinātājs (1775). Rīgas ložas Zum Schwerdt brālis (1780). Maskavas ložu „Sfinksa” (1783) un „Zu den drei Fahnen“ (1783-1784) brālis. Plānojis dibināt literāro biedrību kā Maskavas ložas „Trīs zobeni“ filiāles organizāciju (1784).