Herders ir dzimis trūcīga skolotāja ģimenē Austrumprūsijā. Septiņgadu kara krievu okupācijas laikā 1762. gadā sāka studēt teoloģiju Kēnigsbergas Universitātē, kur viņa skolotājs bija Imanuels Kants, tomēr visvairāk viņu ietekmēja Johana Georga Hāmaņa uzskati. 1764. gadā Herders pārcēlās uz dzīvi Rīgā, bija skolotājs Rīgas Domskolā (1764-1769). Šajā laikā viņš iepazinās ar latviešu tautasdziesmām. Publicējis darbus par vēsturi, filozofiju un literatūras kritiku, kā arī latviešu tautas dziesmas vācu valodā (dažādu tautu dziesmu) kopojumā (Stimmen der Völker in Liedern, 1778). Herders nosodīja vācu krustnešu iebrukumu Latvijā 13. gadsimtā un latviešu zemnieku apspiešanu.[1] Atzinīgi vērtēja Garlība Merķeļa darbus.
Herders ir devis ievērojamu ieguldījumu nacionālisma teorētiskajā pamatojumā un ar to saistītās aktivitātēs, piemēram, interesē par tautas mākslu un folkloru kā jomu, kas pauž tautas raksturu, garu un ģenialitāti. Var pamatoti teikt, ka Herders devis nenovērtējamu ieguldījumu arī latviešu nacionālisma un folkloristikas attīstībā.
Līdzās Vilhelmam fon Humboltam, Herders bija viens no pirmajiem, kas izteica domu, ka valoda nosaka runātāju domāšanas veidu (šī ideja apmēram 200 gadus vēlāk bija pamatā lingvistiskās relativitātes teorijai). Herdera interese par valodu un kultūras tradīcijām kā "nācijas" pamatu [2] pamatoja arī interesi par folkloru, tautas dejām, mūziku un mākslu, kas vēlākos gados iedvesmoja brāļus Grimmus nodarboties ar vācu tautas pasaku apkopošanu.
Herders pievērsa īpašu uzmanību tautas piederības un patriotisma jēdzieniem. Viņš attīstīja tautas (Volk) teoriju līdz galējībai, uzstājot, ka "valstī ir tikai viena klase - tauta (Volk) (nevis pūlis), un karalis pieder pie šīs klases tik pat lielā mērā kā zemnieks". Uzskats, ka tauta ir kas cits nekā pūlis, bija šajā laikā jauna ideja un tāpēc viņš uzskatāms par vienu no pamatlicējiem idejai par "tautu" kā pamatu bezklasu, bet hierarhiski sakārtotai nācijai.
Herdera pēdas mūsdienu Rīgā
Rīgā Herdera vārdā nosaukts laukums, kura centrā 1864. gadā novietots Herdera krūšutēls (otrreiz uzstādīts 1959. gadā).
Kopš 1963. gada Austrijas un Vācijas universitātes piešķir Herdera balvu ievērojamiem pētniekiem un māksliniekiem no Austrumeiropas un Balkānu valstīm. 1996. gadā to ieguva komponists Pēteris Vasks.
Pēc sava drauga un atbalstītāja Johana Cukerbekera ieteikuma J. G.Herders uzņemts Rīgas brīvmūrnieku ložā "Pie zobena". Savas uzturēšanās laikā Rīgā viņš bija aktīvs ložas loceklis un pildīja sekretāra pienākumus.
Bibliogrāfija
Herdera grāmatas "Idejas par cilvēces vēstures filozofiju" pirmizdevums Rīgā un Leipcigā, J. F. Hartknoha izdevniecība 1784. gadā.
Fragmente über die neuere deutsche Literatur (Rīga, 1766/67)
Abhandlung über den Ursprung der Sprache (1772)
Von deutscher Art und Kunst. Einige fliegende Blätter (1773)
Auszug aus einem Briefwechsel über Ossian und die Lieder alter Völker (1773)
Volkslieder nebst untermischten anderen Stücken (1778/79)
Ideen zur Philosophie der Geschichte der Menschheit (Rīga, 1784/91)
Briefe zu Beförderung der Humanität; zehn Sammlungen (1791-1797)
Terpsichore, Lībeka, 1795
Christliche Schriften, Rīga, 1796-1799
Metakritik zur Kritik der reinen Vernunft, Leipciga, 1799.
Kalligone, Leipciga, 1800.
Latviski izdots:
Darbu izlase / Johans Gotfrīds Herders ; sast. un piez. sagat. P.Zeile un V.Gammeršmidts ; no vācu val. tulk. V.Gammeršmidts. — Rīga : Zvaigzne ABC, 1995. — 469, [2] lpp. : portr. — (Avots : Pagātnes domātāju darbi). ISBN 9984-04-055-0
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
