Japānas lauvronis (Zalophus japonicus) ir izmiris ausroņu dzimtas (Otariidae) jūras zīdītājs. Tā tuvākie radinieki ir mūsdienās dzīvojošie Galapagu lauvronis (Zalophus wollebaeki) un Kalifornijas lauvronis (Zalophus californianus). Līdz 2003. gadam uzskatīja, ka Japānas lauvronis ir Kalifornijas lauvroņa pasuga, līdz saskaņā ar pēdējo gadu ģenētiskajiem pētījumiem sistemātika tika izmainīta.[1]
Japānas lauvronis apdzīvoja Japānas jūru, galvenokārt uzturoties Japānas arhipelāga salu un Korejas pussalas krastos. 1900. gados tas kļuva par komerciālo medību objektu, novedot pie sugas izmiršanas. Pēdējie Japānas roņa pierādītie novērojumi bijuši 1951. gadā. Lai gan par dzīvnieka novērojumiem tika ziņots arī 1974. un 1975. gadā, tomēr šie apgalvojumi uzskatāmi par mazticamiem.[1]
Izplatība
Japāns lauvronis bija sastopams Japānas jūrā, galvenokārt pie Japānas un Korejas pussalas krastiem. Retos gadījumos dzīvnieks tika novērots arī pie Kuriļu salām, Sahalīnas un tai tuvējās saliņās.[1][2]
Izskats
Par Japānas roni nav pieejams plašs faktu materiāls.[1] Ārēji dzīvnieks bija līdzīgs Kalifornijas lauvronim, bet par to nedaudz lielāks. Tēviņa ķermeņa garums bija 2,3—2,5 m, svars 450—560 kg, tā matojums bija tumši pelēks. Vecāki tēviņi bija gandrīz melni. Mātītes bija mazākas nekā tēviņi, apmēram 1,4—1,6 m garas. To matojums bija gaiši brūns ar tumšāku pakakli un krūtīm.[1][2][3]
Uzvedība
Japānas lauvroņa kolonijas mēdza uzturēties atklātās, smilšainās pludmalēs, indivīdiem labprāt slēpjoties krasta klinšu iedobēs un alās.[1] Jūrā uzturējās seklajā piekrastes zonā, ne tālāk par 16 km no krasta.[3] Tas barojās ar zivīm. Jūrā lauvroņa ienaidnieki bija lielā baltā haizivs un plakangalvas septiņžaunu haizivs (Notorynchus cepedianus).[4]
Izmiršana
Japānas lauvroņus vēsturiski medīja, lai iegūtu gaļu un taukus (eļļas lampām), un iekšējos orgānus, no kuriem tika gatavoti austrumu medicīnas ārstnieciskie līdzekļi.[5] No ūsu sariem gatavoja pīpes tīrāmās slotiņas, no ādas dažādus ādas izstrādājumus. 20. gadsimtā dzīvniekus medīja arī, lai apmācītu un izmantotu cirka izrādēs.[1]
18. un 19. gadsimta mijā tika nomedīti apmēram 3200 lauvroņi. Intensīvo medību ietekmē 1915. gadā savvaļā vairs bija sastopami tikai 300 īpatņi, bet 1930. gados mazāk nekā simts īpatņi. Japānas lauvroņu medības tika pārtrauktas 1940. gados, kad tos praktiski vairs nebija iespējams atrast, lai nomedītu.[6] Pēdējie ticamie lauvroņu novērojumi tika veikti 1951. gadā, kad Liankūras salu krastos novēroja 50—60 Japānas lauvroņus.[7]
Atsauces
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 IUCN: Japanese Sea Lion
- ↑ 2,0 2,1 OBIS Seamap: Japanese sea lion - Zalophus japonicus
- ↑ 3,0 3,1 Соколов В. Е. Редкие и исчезающие животные. Млекопитающие : Справ. пособие. — М. : Высшая школа, 1986. — С. 353. — 519 с
- ↑ Sea Life Base: Zalophus japonicus (Peters, 1866)
- ↑ Terajima Ryōan, Wakan Sansai Zue (ca. 1712), vol. 38, Amimals, p. 72, sea lion and fur seal[1] "其肉亦不甘美 唯熬油為燈油 (the meat is not tasty and just used to render oil for oil lamps.)"
- ↑ 일본어부에 의해 멸종당한 독도 강치 (in Korean). Dokdocenter.org. 2007-03-05. Retrieved 2007-09-20.
- ↑ Ellis, R. (2003). The Empty Ocean. Island Press. p. 183. ISBN 978-1-55963-974-3.
Ārējās saites
