Lielā baltā haizivs jeb baltā haizivs (Carcharodon carcharias) ir vienīgā lielo balto haizivju ģints (Carcharodon) mūsdienās dzīvojoša suga. Tā ir ļoti liela un plēsīga makreļhaizivs, kas sastopama gandrīz visu okeānu piekrastes ūdeņos, izņemot Ziemeļu Ledus okeānu. Lielā baltā haizivs ir viens no agresīvākajiem plēsējiem okeānā. Tā medī dažādus jūras zīdītājus, zivis un jūras putnus, un tiek uzskatīta par visbīstamāko cilvēkiem bīstamo haizivju sarakstā. Lielā baltā haizivs uzbrūk cilvēkiem gandrīz trīs reizes biežāk nekā nākamā sarakstā nosauktā — tīģerhaizivs (Galeocerdo cuvier).[1] Lai arī šo haizivi mēdz saukt par cilvēkēdāju, tomēr cilvēks nav iecienītākais šīs plēsoņas medījums.[2]
Vēsture
Lielās baltās haizivs zoba miocēna laika fosilija
Kārlis Linnejs1758. gadā lielo balto haizivi nosauca par Squalus carcharias. Sers Endrū Smits 1833. gadā lielo balto haizivi izdalīja atsevišķā ģintī Carcharodon, bet 1873. gadā ģints jauno nosaukumu apvienoja ar Linneja sugas nosaukumu, iegūstot lielās baltās haizivs zinātnisko sugas nosaukumu — Carcharodon carcharias. Vārds Carcharodon sastāv no diviem grieķu vārdiem — karcharos nozīmē ass vai robots un odous nozīmē zobi.[3]
Evolūcija
Lielās baltās haizivis dzīvoja jau miocēna laikā.[4] Vecākā zināmā fosilija ir 16 miljonus gadu veca. Tomēr lielās baltās haizivs izcelsme un radniecība ar citām haizivīm joprojām nav noskaidrota līdz galam. Ilgstoši par tās tuvāko radinieci tika uzskatīta aizvēsturiskā haizivs megalodons (Carcharocles megalodon). Abas sugas ir lielas un to anatomija ir līdzīga. Valdīja uzskats, ka abām sugām ir bijis kopīgs priekštecis, līdz ar to abas sugas ilgstoši tika sistematizētas kopīgā lielo balto haizivju ģintī (Carcharodon). Tomēr pēdējo gadu pētījumos atklājies, ka tās savstarpēji nemaz nav tik tuvu radniecīgas, kā agrāk tika pieņemts. Atklājās, ka lielajai baltajai haizivij daudz tuvāk radniecīga ir aizvēsturiskā mako haizivsIsurus hastalis.[4] Turklāt iespējams, ka aizvēsturiskā milzu haizivs patiesībā jāizdala atsevišķā ģintī Carcharocles, kas būtu jāsistematizē aizvēsturisko makreļhaizivju dzimtā Otodontidae.
Izplatība
Lielās baltās haizivis migrē no Dienvidāfrikas uz Austrāliju un atpakaļ, ceļu veicot apmēram gada laikā
Novērojot lielo balto haizivju migrāciju pie Kalifornijas krastiem, ir atklāts, ka katru gadu tās dodas uz areālu, kas atrodas starp Lejaskaliforniju un Havaju salām, un pavada tur vismaz 100 dienas. Šī vieta ir iesaukta par lielo balto haizivju kafejnīcu. Uzsākot migrāciju, haizivis peld lēnām un nesteidzīgi, nirstot dziļumā līdz 900 metriem. Ierodoties "kafejnīcā", to ieradumi mainās, haizivis nirst vairs tikai līdz 300 metriem un ne ilgāk par 10 minūtēm. Otrs migrācijas ceļš, ko zinātnieki ir atklājuši, ir Dienvidāfrikas balto haizivju migrācija uz Austrālijas dienvidkrastu un atpakaļ. Šo ceļu turp un atpakaļ lielās baltās haizivis paveic gada laikā. Joprojām nav noskaidrots, kāpēc lielās baltās haizivis migrē un ko tās dara, nonākot gala punktos. Iespējamās hipotēzes ir vairākas — specifiski barošanās vai pārošanās areāli.[7] Līdzīgs garais migrācijas ceļš ved no Dienvidāfrikas uz Austrālijas ziemeļrietumu krastu. Šo ceļu turp un atpakaļ 20 000 km garumā haizivis paveic apmēram 9 mēnešu laikā.[8]
Izskats un īpašības
Lielajai baltajai haizivij ir masīvs, konusveidīgs purns
Lai arī lielā baltā haizivs nav lielākā no visām haizivju sugām, tā ir lielākā plēsīgā zivs pasaulē.[9] Šīs sugas zivis vidēji ir 4—4,8 metrus garas un sver 680—1100 kilogramus.[10] Lielākie īpatņi sasniedz 6 metru garumu un 1900 kg svaru. Ziņas par lielākām baltajām haizivīm zinātnieki apšauba un uzskata, ka vai nu ir sajauktas sugas, vai arī tās nepareizi nomērītas.[10]
Lielajai baltajai haizivij ir masīvs, konusveidīgs purns. Tai ir daudzas zobu rindas, kas nepieciešamības gadījumā aizstāj izkritušos zobus. Iekožoties upurī, haizivs purina galvu no viena sānu uz otru, tādējādi pastiprinot zobu zāģveida kustību kodienā. Astesspuras augšējā un apakšējā daļa ir gandrīz vienādas. Tās vēders ir balts, bet mugura pelēka (reizēm zilganā vai brūnganā tonī). Baltās haizivs tumšā mugura no augšas saplūst ar tumšo ūdens virsmu, bet baltais vēders minimalizē tās silueta izcelšanos pret saules gaismu.
Uzvedība
Lielo balto haizivju uzvedība un savstarpējās attiecības joprojām nav līdz galam izprastas. Ir novērots, ka balto haizivju barā pastāv stingra hierarhija un kārtība. Baru, kurā visbiežāk ir līdz 6 haizivīm, vada dominantā haizivs, bet pārējās tai pakļaujas. Dominance ir atkarīga no īpatņa izmēra, dzimuma un dzīves vietas. Lielākās haizivis dominē pār mazākajām, mātītes dominē pār tēviņiem un vietējās haizivis dominē pār jaunpienācējām. Savā starpā tās saplēšas ļoti reti, konfliktus tās atrisina, izrādot vai pieņemot dominanci.[11] Tomēr retos gadījumos var novērot īpatņus ar kodumu rētām.
Lielā baltā haizivs ir vienīgā zināmā haizivju suga, kas regulāri izbāž galvu no ūdens, lai pārlūkotu ūdens virsmu un noskatītu medījumu. Pastāv hipotēze, ka tādējādi haizivs var labāk saost upuri, jo smarža pa gaisu ceļo vieglāk un ātrāk kā ūdenī. Kopumā lielās baltās haizivis ir ziņkārīgas, rotaļīgas un apķērīgas, kas nepieciešamības gadījumā savstarpēji kooperējas.[11]
Barošanās
Medījot tunci, lielā baltā haizivs apgriežas uz muguras
Visbiežāk haizivs upurim uzbrūk pēkšņi un no apakšas. Tās parasti medī rīta stundās uzreiz pēc saullēkta. Uzbrukuma taktika atkarībā no upura var būt dažāda. Piemēram, Dienvidāfrikas kotikus tā medī, strauji uzbrūkot no apakšas un iekožoties kotika vēderā. Tās ātrums ir tik liels, ka haizivs pilnībā izlec no ūdens. Sprintā lielās baltās haizivs ātrums ir apmēram 40 km/h.[14] Ja pirmais uzbrukums neizdodas, tā upurim seko. Lielam dzīvniekam, piemēram, ziemeļu jūraszilonim tā iekožas gurnā, to smagi savainojot. Pēc tam haizivs gaida, līdz lielais dzīvnieks noasiņos un zaudēs spēkus. Toties plankumaino roni tā vienkārši sagrābj un ievelk dzelmē, turot to tik ilgi zem ūdens, kamēr tas beidz pretoties.[15]
Reprodukcija
Lielajām baltajām haizivīm olas attīstās mātītes olvadā, piedzimstot dzīviem mazuļiem. Ir zināms, ka no olām izšķīlušies mazuļi barojas ar neapaugļotajām olām olvadā.[16] Mazākā novērotā baltā haizivs ir bijusi 1,1 metru gara, tā svērusi 16 kg.[17] Lielās baltās haizivs grūsnības periods precīzi nav zināms. Tas ir apmēram 12—18 mēneši.[16] Pēc mazuļu dzimšanas paiet vēl viens gads, līdz mātīte atkal sāk iznēsāt olas. Vienā metienā ir 2—10 haizivis, lai gan reizēm metienā var būt arī vairāk mazuļu, līdz pat 17.[17]
Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz, kad tie ir 3,5—4,1 metru gari, apmēram 9—10 gadu vecumā. Mātītes nobriest lēnāk, dzimumbriedumu sasniedzot 14—16 gadu vecumā, kad tās ir 4—5 metrus garas. Lielās baltās haizivis dzīvo ilgāk kā 30 gadus.[17]
Ienaidnieki
Lai arī lielā baltā haizivs ir spēcīgs plēsējs un tai gandrīz nav ienaidnieku, tomēr retos gadījumos tai uzbrūk zobenvalis, kas augumā ir vēl lielāks nekā baltā haizivs.[18] Iespējams, zobenvalis uzbrūk tādēļ, ka baltās haizivis ir konkurenti uz medījumu. Pie Faraljona salām 1997. gadā tika novērots starpgadījums, kurā apmēram 5 metrus gara zobenvaļa mātīte uzbruka 4 metrus garai baltajai haizivij. Tā turēja haizivi ar vēderu uz augšu apmēram 15 minūtes, izraisot upurim akinēzi. Kad haizivs bija nosmakusi, zobenvalis izēda tās aknas un pameta mirušo upuri.[19] Līdzīgs uzbrukums tika novērots 2000. gadā. Pēc abiem uzbrukumiem vietējā lielo balto haizivju populācija strauji samazinājās par apmēram 100 īpatņiem. 2000. gadā ar satelītiem sekojot zobenvaļa uzbrukumam, tika novērots, ka bars haizivju nekavējoties ienira 500 metru dziļumā un pameta uzbrukuma apkārtni, pārceļoties uz Havaju salu apkārtni.[19][20]
