Frederiks II (dāņu: Frederik 2.; dzimis 1534. gada 1. jūlijā, miris 1588. gada 4. aprīlī) bija Dānijas un Norvēģijas karalis no 1559. līdz 1588. gadam. Frederika II valdīšanas laikā Dānija iesaistījās Livonijas karā un Septiņu gadu karā (1563-1570). Tiho Brahes draugs un atbalstītājs.
Dzīvesgājums
Dzimis 1534. gadā Hāderlevā Dānijas un Norvēģijas karaļa Kristiāna III un viņa sievas Saksijas-Lauenburgas princeses Dorotejas ģimenē kā pirmais dēls. Cerot uz Dānijas aizsardzību, Livonijas kara sākumā 1558. gada 5. jūlijā pēdējais Tērbatas bīskaps Hermanis oficiāli piedāvāja viņa tēvam Kristiānam III piešķirt Tērbatas bīskapijas troni viņa otrajam dēlam Magnusam, jau agrāk līdzīgu piedāvājumu bija paudis arī Kurzemes un Sāmsalas-Vīkas bīskaps Johans IV fon Minhauzens.
Kad pēc tēva nāves 1559. gadā Frederiks II kļuva par Dānijas karali, viņš lika samaksāt Kurzemes un Sāmsalas bīskapam Johanam IV 30 tūkstošus dālderu par atteikšanos no troņa. Savukārt Magnuss 1559. gada 10. decembrī oficiāli atteicās no savas mantojuma daļas Šlēzvigā un Holšteinā. Jaunais karalis iecēla savu jaunāko brāli Magnusu par Kurzemes un Sāmsalas-Vīkas bīskapu un uzdeva viņam pārņemt šīs bīskapijas Dānijas kontrolē. 1562. gada 7. augustā viņš Možaiskā noslēdza pret Zviedriju vērstu militāru savienību ar Krievijas caru Ivanu IV, kurā Krievija atzina Dānijas tiesības uz Igauniju, Sāmsalu un Kurzemi (Možaiskas līgums). Tas bija viens no iemesliem Septiņu gadu kara (1563-1570) sākumam starp Dāniju un Poliju-Lietuvu no vienas puses un Zviedriju no otras puses, kas beidzās ar status quo ante bellum.
1570. gadā Krievijas cars Livonijas kara laikā okupētajās zemēs par Livonijas karali (Livonijas ordeņa mestra pēcteci) piedāvāja atzīt Magnusu. Tomēr 1577. gadā Ivans IV sakarā ar aizdomām par Magnusa nodevību lika viņu apcietināt un atsavināt viņa valdījumus. 1578. gadā tika noslēgts Dānijas un Krievijas pamiers uz 15 gadiem, kurā Dānija atzina cara tiesības uz Livoniju, saglabājot vienīgi Sāmsalu un Muhu salu. Magnuss atteicās no Livonijas karaļa titula, padevās Polijas–Lietuvas kopvalsts valdnieka Stefana Batorija aizsardzībā, pameta lēņus Igaunijā un Vidzemē un apmetās Kurzemes bīskapijas galvaspilsētā Piltenē. Dānijas un Polijas-Lietuvas kopvalsts pretenzijas uz Kurzemes bīskapiju izraisīja tā saukto Piltenes mantojuma karu, pēc kura 1585. gadā Kroneborgas miera līgumā Dānija pilnībā atteicās no šīs teritorijas par labu Polijai-Lietuvai.
Ārējās saites
.PNG)
