Ūlavs V (norvēģu: Olav V; dzimis 1903. gada 21. februārī, miris 1991. gada 17. februārī) bija Norvēģijas karalis no sava tēva karaļa Hokona VII nāves 1957. gadā līdz savai nāvei 1991. gadā.
Dzīvesgājums
Dzimis Lielbritānijā, Norfolkā, kā Aleksandrs Edvards Kristiāns Frederiks (Alexander Edward Christian Frederik) Dānijas prinča Kārļa (nākamā Norvēģijas karaļa Hokona VII) un Lielbritānijas karaļa Eduarda VII meitas Modas ģimenē. Tā kā 1905. gadā Ūlava tēvs kļuva par neatkarīgās Norvēģijas karali, Ūlavs tika stingri audzināts par Norvēģijas patriotu.
1928. gadā vasaras olimpiskajās spēlēs Amsterdamā, Ūlavs ieguva zelta medaļu burāšanā. Arī tālākajā dzīves laikā Ūlavs bija burāšanas sporta cienītājs.[1] 1929. gadā Ūlavs apprecējās ar Zviedrijas princesi Martu. Otrā pasaules kara laikā Ūlavs kopā ar tēvu, atšķirībā no sievas un bērniem, kuri uzturējās Vašingtonā, pavadīja Lielbritānijā pie trimdas valdības. Tā kā Ūlavs V bija apguvis militāru izglītību, viņa militārās zināšanas lieti noderēja un 1944. gadā Ūlavs kļuva par Norvēģijas militāro spēku virspavēlnieku. 1954. gadā, pirms Ūlavs kļuva par karali, mira viņa sieva Marta.
1957. gadā, Ūlavs V kļuva par karali. Savas pieticības un vienkāršības dēļ Ūlavs V ieguva milzu popularitāti. Ūlavs V vienmēr pats centās vadīt savu automašīnu un, kaut arī karalim bija atļauts pilsētā izmantot sabiedriskā transporta joslas, viņš vienmēr kopā ar pārējiem iekļāvās vispārējā satiksmē. Visu savu 33 gadu valdīšanas laiku Ūlavs tika cienīts kā monarhs, viņš kļuva pazīstams kā “Tautas karalis”. Kad 1991. gadā karalis mira, pie viņa pils ļaudis aizdedza desmitiem tūkstošu sveču. Tas turpinājās vairākas dienas, ļaudis nāca, lai aizdedzinātu sveces un atstātu ziedus, godinot karali. Ūlavs tika apbedīts Oslo Akershusas pils karaliskajā mauzolejā.[1]
Atsauces
Ārējās saites
.svg){kind=small}
