Feldmaršals (angļu: Field marshal, FM) ir augstākā dienesta pakāpe Lielbritānijas armijā kopš 1736. gada. Piecu zvaigžņu pakāpe ar NATO kodu OF-10,[1] tas ir līdzvērtīgs Karaliskā flotes admirālim vai Karalisko gaisa spēku maršalam Karaliskajos gaisa spēkos (RAF). Feldmaršala zīmotne sastāv no divām sakrustotām nūjām, kuras ieskauj dzeltenas lapas zem Tjūdoru kroņa.
Feldmaršala pakāpi 1736. gadā nodibināja Lielbritānijas karalis Džordžs II kā augstāko militāro pakāpi sauszemes armijā. Viņš to piešķīra 10 militārajiem vadītājiem. Vēlāk flotē (Flotes admirālis) un gaisa spēkos (Karalisko gaisa spēku maršals) tika izveidotas līdzīgas dienesta pakāpes feldmaršalam.
Džordža II pēctecis Džordžs III trešajā valdīšanas gadā vienam militārajam komandierim piešķīra feldmaršala pakāpi, bet pēc tam uz 30 gadiem pārtrauca šādas pilnvaras piešķiršanu. Savu lomu varēja nospēlēt feldmaršala pakāpes vācu izcelsme, savukārt vācu ietekme tika uzskatīta par pretēju britu tradīcijām. Tikai 1793. gadā, sākoties kariem pret revolucionāro Franciju, šī titula piešķiršana tika atsākta. Feldmaršala pakāpe ne tikai tika piešķirta augstākajiem militārajiem komandieriem, bet arī bieži tika piešķirta britu monarhiem un karaliskajām personām. Diezgan plaši feldmaršala tituls politisku apsvērumu dēļ tika piešķirts arī citu valstu monarhiem. Pēdējais apstāklis kļuva par vēsturisku notikumu cēloni. Tā Pirmajā pasaules karā britu armijas cīnījās pret britu feldmaršalu Vācijas imperatora Vilhelma II britu un Austrijas-Ungārijas imperatora Franca Jozefa I karaspēku. Šāda situācija atkārtojās Otrajā pasaules karā, kad Lielbritānijas feldmaršals Japānas imperators Hirohito kļuva par britu armijas ienaidnieku.
20. gadsimtā izveidojās tradīcija, ka miera laikā feldmaršala titulu varēja piešķirt Lielbritānijas Aizsardzības štāba priekšniekam (pēc iecelšanas šajā amatā) un Lielbritānijas Ģenerālštāba priekšniekam (atkāpjoties no šī amata). 1996. gada februārī tika paziņots, ka feldmaršala, flotes admirāļa un Karalisko gaisa spēku maršala pakāpes turpmāk varēs piešķirt tikai kara laikā; miera laikā augstākā militārā pakāpe kļuva par ģenerāļa pakāpi. Taču kopš 2012. gada feldmaršala militārās pakāpes piešķiršana ir atsākta. Pēdējā Lielbritānijas feldmaršala pakāpes piešķiršana militārajam darbiniekam notika 2014. gadā.
Kopumā 1736.–2016. gadā feldmaršala pakāpe piešķirta 142 personām. No tiem 18 ir Lielbritānijas un ārvalstu monarhi, 11 ir Lielbritānijas prinči, 2 ārvalstu prinči, 108 Lielbritānijas militārie vadītāji, 2 ārvalstu militārie vadītāji un viens ārvalstu valdības vadītājs. Astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā konservatīvajā, uz šķirām balstītajā britu armijā feldmaršali bieži bija titulētās aristokrātijas pārstāvji. Divdesmitajā gadsimtā situācija mainījās, un tagad feldmaršala tituls pavēra iespēju vēlāk piešķirt dižciltīgos titulus. Kopumā starp britu feldmaršaliem (neskaitot ārzemniekus) ir 4 hercogi, 4 marķīzi, 13 grāfi, 14 vikonti, 23 baroni un 47 bruņinieki un baroneti (tas ir, 105 no 108).
Jaunākais feldmaršals bija Saksijas-Koburgas-Zālfeldes hercogs Leopolds, topošais beļģu karalis (26 gadu vecumā), bet starp militārajiem vadītājiem - hercogs Velingtons (44 gadu vecumā). Vecākie feldmaršali bija ģenerāļi Čārlzs Mūrs un sers Džons Ficdžeralds, kuriem šis tituls tika piešķirts 91 gada vecumā.
Pats pirmais feldmaršals bija skots, pēc viņa francūzis, īrs un vēl divi skoti, un tikai pēc tiem anglis vikonts Ričards Templs kļuva par feldmaršalu.
Lielākā daļa virsnieku, kuriem bija piešķirta feldmaršala pakāpe, bija profesionāli karavīri Lielbritānijas armijā, lai gan vienpadsmit dienēja kā virsnieki Britu Indijas armijā. Vismaz piecdesmit septiņi feldmaršali savā karjerā tika ievainoti kaujās, no kuriem 24 tika ievainoti vairāk nekā vienu reizi, bet astoņi bija bijuši arī karagūstekņi.