Liela uzmanība ir pievērsta Hopetoun Falls (Austrālija) dabisko īpašību saglabāšanai, vienlaikus nodrošinot piekļuvi apmeklētājiem.
Dabas aizsardzība ir vides zinātnes apakšnozare, kas pēta un izstrādā ieteikumus dabas daudzveidības, unikālu dabas pieminekļu un visas biosfēras aizsardzībai uz dažādu cilvēka saimnieciskās darbības ietekmju fona.[1]
Tā nodrošina populāciju, biotopu, ekosistēmu attīstību vai attīstības iespējas; šīs populācijas, ekosistēmas, biotopi ir pietiekami elastīgi un veselīgi, lai izturētu vides izmaiņas; nodrošina dabas procesus un ņem vērā arī šo procesu rezultātus, kaut arī tie var nebūt paredzami; pati par sevi nav saglabāšana, bet saglabāšana var būt tās līdzeklis jeb instruments.[2]
Mūsdienās dabas aizsardzība ir vērsta uz sugu aizsardzību, biotopu aizsardzību, ainavu aizsardzību, dabas objektu, dabas pieminekļu aizsardzību.
Dabai ir vairākas vērtības, kuru dēļ tā ir jāaizsargā, piemēram, ekonomiskā un medicīniskā vērtība, zinātniskā un ekoloģiskā vērtība, estētiskā un rekreatīvā vērtība, monetārā (naudas) vērtība, kultūras un sociālā vērtība u.c.
Vēsture
Ideju attīstība pasaulē
Jau likumu kodeksā, ko izdevis senās Babilonijas valdnieks Hammurapi (1792.-1750. g. p.m.ē.), tika ietverts likums par mežu aizsardzību. Viņa valdīšanas laikā meži tika sadalīti iecirkņos, un katru no tiem uzraudzīja pārzinis, kurš bija atbildīgs par meža saglabāšanu.[3]
Pirmās praktiskās un zinātniski pamatotās dabas aizsardzības idejas 17.-18. gadsimtā attīstīja vācu un franču mežsaimnieki, bet par mērķtiecīgu un zinātniski pamatotu kustību dabas aizsardzība izveidojās 19. gadsimta sākumā.[3]
Pirmie praktiskie pasākumi dabas aizsardzībā tika veikti Britu Indijā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). 1832. gadā ASV pieņemts likums Par Karsto avotu (Hot Springs) un to apkārtnes aizsardzību Arkanzasas pavalstī.[1]
1872. gadu var uzskatīt par dabas pārvaldības institūciju pirmsākumu, jo līdz ar Jeloustonas nacionālā parka nodibināšanu tajā darbu sāka pirmais nacionālā parka pārvaldnieks.[3]
1913. gadā Bernē (Šveicē) sanāca pirmā starptautiskā dabas aizsardzībai veltītā konference.[1]
Dabas aizsardzības kā mērķtiecīgas, zinātniski pamatotas kustības izveidošanos 19. gadsimta Eiropā un ASV veicināja vērtību izmaiņas sabiedrībā, industrializācijas pirmo seku ietekme uz vidi, kolonizācijas seku ietekme uz dabu.
Latvijā
Dabas vērtības tiek saudzētas un glabātas caur pārmantotām nerakstītām paražām un tradīcijām. Senajiem latviešiem saudzīga attieksme pret dabu iekļāvās to dzīvesveidā un bija pielūgumu avots. Par to liecina tautasdziesmas, teikas un Latvijā plaši sastopamie svētavoti, svētbirzes un svētkoki.[3]
Konkrēti pasākumi, kas izpaudās kā dažādi aizliegumi un bija saistīti ar dabas aizsardzību, tika ieviesti 16. gadsimtā. Tie notika mežu īpašnieku — vācu muižkungu interesēs ar mērķi[3]:
pasargāt mežu no svešiem un nelegāliem izmantotājiem;
pasargāt mežu no neplānotiem koksnes zudumiem;
ierobežot koksnes patēriņu zemnieku vajadzībām;
sekmēt ātrāku meža atjaunošanu.
19. gadsimta pirmajā pusē Latvija bija cariskās Krievijas sastāvā, un tad notika intensīva koku izciršana jūras piekrastē. Tā rezultātā veidojās "ceļojošās" kāpas, kas apbēra piejūras ciemus. Tāpēc 1838. g. Vidzemes un 1839. g. Kurzemes guberņas pārvalde izdeva rīkojumu par apmēram 150 asu (320 m) platas, bet bīstamās vietās — līdz 240 asu (510 m) platas aizsargjoslas noteikšanu. Šo likumdošanu var uzskatīt par pirmo tiesisko darbību, kas saistīta ar dabas aizsardzību Latvijas teritorijā.[3]
Pirmā īpaši aizsargājamā dabas teritorija Latvijā bija Moricsala. To nodibināja 1912. g., tās izveidi ierosināja Kārlis Reinholds Kupfers. Kopš 1957. g. Moricsalai ir piešķirts dabas rezervāta statuss.[3]
1995. gadā tika noslēgts Eiropas līgums starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un Latviju. Ar šo līgumu Latvija apņēmās pilnveidot savus normatīvos aktus un iestrādāt tajos ES Putnu ("Par savvaļas putnu aizsardzību", 74/409 EEK) un Biotopu ("Par dabisko biotopu savvaļas faunas un floras aizsardzību", 92/43 EEK) direktīvu prasības.[3] Ar šo līgumu Latvija pieteica gatavību iekļauties ES valstu vienotajā aizsargājamo teritoriju tīklā Natura 2000.
Aizsargājamās dabas teritorijas
Vienotais aizsargājamo dabas teritoriju tīkls
Liela nozīme vienota aizsargājamo teritoriju tīkla izveidei globālā mērogā ir Starptautiskajai Dabas un dabas resursu aizsardzības savienībai jeb IUCN. Tās mērķis ir veicināt ar dabas aizsardzību saistītas zinātniski pamatotas informācijas vākšanu, apstrādi un apkopošanu. Pildot savas pamatfunkcijas, tā ir izveidojusi pasaulē vienotu īpaši aizsargājamo dabas teritoriju klasifikāciju. IUCN aizsargāto zonu pārvaldīšanas kategorijas klasificē pēc to apsaimniekošanas mērķa. Šīs kategorijas ir starptautiski atzītas un daudzu valstu valdības izmanto tās kā vienotu standartu īpaši aizsargājamo teritoriju definēšanai.[3]
Stingri aizsargātas teritorijas. Mērķis — aizsargāt bioloģisko daudzvedību, ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos procesus. Šajās teritorijās cilvēku darbība ir stipri ierobežota, tanī skaitā rekreācija un tūrisms. Tiek izmantotas kā atskaites teritorijas zinātniskiem pētījumiem.
Ib
Savvaļas apgabali
Lieli nepārveidoti Zemes apgabali, kuros saglabātas ekosistēmu dabiskās īpašības un nedzīvo cilvēki, un to ietekme gandrīz nav novērojama. Tie tiek aizsargāti un pārvaldīti, lai saglabātu šo teritoriju dabisko stāvokli.
II
Nacionālie parki
Lielas dabiskas vai daļēji pārveidotas dabiskas teritorijas, kas nodrošina liela mēroga ekoloģīsko procesu aizsardzību, kā arī reģionam raksturīgo sugu un ekosistēmu saglabāšanu. Tiek nodrošināta teritorijas izmantošana zinātnei, izglītībai un atpūtai, saglabājot dabas un kultūras vērtības.
III
Dabas pieminekļi
Teritorijas, kas izdalītas īpašu dabas vērtību uzturēšanai. Parasti aizņem nelielas platības. Teritorijām ir izglītojošā un rekreācijas vērtība.
IV
Biotopu/sugu aizsardzības teritorijas
Teritorijas, kas izdalītas biotopu un sugu aizsardzībai. Parasti to aizsardzībai ir izstrādāts speciāls teritorijas apsaimniekošanas rīcības plāns.
V
Aizsargājamās ainavas
Ainaviskas teritorijas, kas veidojušās cilvēka un dabas mijiedarbības rezultātā un kurām ir liela bioloģiskā, ekoloģiskā, kultūrvēsturiskā un estētiskā vērtība. Teritoriju aizsardzībai ir būtiski nodrošināt dabas un cilvēka mijiedarbību.
VI
Dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas teritorijas
Teritorijas, kas izdalītas ekosistēmu un dzīvotņu saglabāšanai, vienlaikus nodrošinot ilgtspējīgu teritorijas attīstību un pārvaldību. Parasti tās ir plašas teritorijas, kur lielu platību aizņem relatīvi maz pārveidoti dabas apvidi un kur dabas aizsardzībai ir ļoti liela nozīme teritorijas attīstībai.
Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju nosaukumi, izdalīšanas principi un arī to izveides mērķi dažādās valstīs bieži vien atšķiras.
Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kategorijas Latvijā:
Dabas rezervāti;
Nacionālie parki;
Biosfēras rezervāts;
Dabas parki;
Dabas liegumi;
Aizsargājamo ainavu apvidi;
Dabas pieminekļi;
Aizsargājamās jūras teritorijas.
Dabas rezervāti
Dabas rezervāts ir teritorija ar gandrīz neskartu dabu, kur uzturēties drīkst tikai ar īpašām atļaujām zinātniskās izpētes vajadzībām, lai nodrošinātu dabas procesu netraucētu attīstību.[4]
Izveidošanas mērķis ir aizsargāt izcilas, neskartas vai mazpārveidotas dabas vērtības, t.sk., dabas ainavas, kā arī nozīmīgas kultūras vērtības, t.sk., kultūrainavas, kā arī lai izglītotu sabiedrību, sekmētu zinātni un veicinātu rekreāciju.
Biosfēras rezervāts
Latvijā ir viens biosfēras rezervāts — Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts, tas ir iekļauts UNESCO programmas „Cilvēks un biosfēra” starptautiskajā biosfēras rezervātu tīklā.[6]
Izveidošanas mērķis ir dabas un ainavu daudzveidības saglabāšana, vienlaikus veicinot teritorijas ilgtspējīguizmantošanu, pētniecību, izglītību un rekreāciju.
Dabas parki
Dabas parks ir teritorija laika gaitā cilvēku un dabas mijiedarbībā izveidojušos ievērojamu ekoloģisko, bioloģisko un ainavisko vērtību saglabāšanai.[7]
Dabas parku izveidošanas mērķi ir:
lai saglabātu attiecīgajai vietai raksturīgo ainavu;
lai izglītotu sabiedrību;
lai nodrošinātu iedzīvotājiem atpūtu;
lai nodrošinātu bioloģisko daudzveidību.
Dabas liegumi
Dabas liegums parasti ir cilvēku maz pārveidota vai dabiska teritorija ar retām vai izzūdošām sugām un biotopiem, kurā nav ievērojama cilvēka darbība vai klātbūtne, un kur dominē dabiskie spēki un procesi.[8]
Latvijā ir 9 aizsargājamie ainavu apvidi: Veclaicenes, Vestienas, Ziemeļgaujas, Augšdaugavas, Augšzemes, Ādažu, Vecpiebalgas aizsargājamie ainavu apvidi, Nīcgales meži, Kaučers. Tie ir iekļauti arī Natura 2000. Tās ir lielas teritorijas, kurās tiek aizsargāta īpaši skaista un daudzveidīga Latvijai raksturīga ainava un kultūrvide.[9]
Izveidošanas mērķis ir aizsargāt Latvijai raksturīgo vai unikālo ainavu vai ainavu, nodrošināt sabiedrības atpūtai un tūrismam piemērotas vides saglabāšanu, nodrošināt vidi un dabu saudzējošu metožu pielietošanu.
Dabas pieminekļi
Dabas pieminekļi ir izcili vai reti savrupi dabas veidojumi vai nelielas teritorijas.
Dabas pieminekļu kategorijas:
aizsargājamie koki — uztverams kā patstāvīga ekosistēma un ir dzīves telpa daudzām retām un apdraudētām zīdītāju, putnu, kukaiņu, sēņu u.c. organismu grupām.[10]
aizsargājamie dendroloģiskie stādījumi — Atbilstoši 2001. gada 20. marta Ministru kabineta noteikumiem Nr.131 „Noteikumi par aizsargājamiem dendroloģiskajiem stādījumiem" Latvijā par dabas pieminekļiem — dendroloģiskajiem stādījumiem noteiktas 89 mākslīgi veidotas teritorijas, kas pārstāv dendroloģiskās un kultūrvēsturiskās vērtības un ir piemērotas sabiedrības izglītošanai, atpūtai un audzināšanai.[11]
aizsargājamās alejas — koku stādījumi ar dendroloģisku un kultūrvēsturisku vērtību.[12]
aizsargājamie ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie veidojumi — šī dabas pieminekļu grupa ietver pamatiežu atsegumus, alas, avotus, ūdenskritumus, atsevišķas reljefa formas, dižakmeņus (laukakmeņi, kuru virszemes tilpums ir 10 un vairāk kubikmetru), kā arī citus ģeoloģiski nozīmīgus veidojumus.[13]
Aizsargājamās jūras teritorijas
Aizsargājamā jūras teritorija veidota bentisko jeb jūras dibena biotopu un sugu saglabāšanai, kā arī migrējošām putnu sugām nozīmīgo barošanās un ziemošanas vietu aizsardzībai.[14]
Mikroliegums
Mikroliegumi ir teritorijas, kas tiek noteiktas, lai nodrošinātu īpaši aizsargājamas sugas vai biotopa aizsardzību ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kā arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, ja kāda no funkcionālajām zonām to nenodrošina. Līdzīgi kā īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, mikroliegumos ir aizliegtas vai ierobežotas darbības, kas apdraud retās sugas vai biotopa pastāvēšanu. Platības ziņā ir mazāki kā īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (0,1- 30 ha, putnu mikroliegumiem kopā ar buferzonu platība var sasniegt līdz 500 ha) un to izveidošanas procedūra ir vienkāršāka un ātrāka, nekā veidojot īpaši aizsargājamas dabas teritorijas. Tādējādi, nodrošinot operatīvu īpaši reto un apdraudēto sugu aizsardzību.[15]
Starptautiskās konvencijas
Ir konstatēts, ka dabas daudzveidības samazināšanā lomu spēlē arī politiskie lēmumi un ekonomiskie procesi citos pasaules reģionos vai pasaulē kopumā. Saimnieciskā darbība vienā valstī var ietekmēt bioloģisko daudzveidību citā valstī.[3] Piemēram, tropu mežu izciršanu izsauca palielinātais pieprasījums pēc biodegvielas.
Starpvalstu vienošanās tiek fiksētas konvencijās vai līgumos. Dabas aizsardzības konvencijas var iedalīt[3]:
konvencijās, kuru mērķis ir nodrošināt dabas vērtību kā nozīmīgu dabas resursu saglabāšnu (piemēram, konvencija “Par vaļu medniecības ierobežošanu”);
konvencijās, kuru mērķis ir tieši saistīts ar dabas aizsardzību (piemēram, Ramsāres konvencija “Par starptautiskās nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi”)
Konvenciju paraksta suverēnas valstis un starptautiskas organizācijas. Dabas un vides aizsardzības konvenciju vājums ir pašu valstu atbildība par to izpildi.
Ramsāres konvencija
Konvencija „Par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi” ir pieņemta 1971. gada 2. februārī (konvencija stājās spēkā no 1975. gada) Irānas pilsētā Ramsārē, tādēļ bieži šī konvencija tiek saukta vienkārši par Ramsāres vai arī par Mitrāju konvenciju. Oficiālais konvencijas nosaukums atspoguļo sākotnējo ideju, liekot uzsvaru uz mitrāju aizsardzību īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi. Tomēr laika gaitā ar konvencijas ieviešanu saistīto jautājumu loks ir paplašinājies, un tagad konvencijas mērķis ir nodrošināt visu veidu mitrāju aizsardzību un saprātīgu izmantošanu, atzīstot, ka mitrāji kā ekosistēmas ir ļoti nozīmīgi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, kā arī cilvēku labklājības nodrošināšanā.[16]
Katra dalībvalsts veido savu Pasaules mantojuma nacionālo sarakstu. Tā ir kā kvalitātes zīme un pierāda, ka tajā iekļautās kultūras un dabas vērtības pilnībā vai daļēji atbilst starptautiski noteiktajiem kritērijiem. Tikai Pasaules mantojuma nacionālajā sarakstā iekļautās mantojuma vietas potenciāli var tikt nominētas iekļaušanai starptautiskajā UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.[18]
Konvencijā ar “kultūras mantojumu” tiek saprasts[18]:
pieminekļi: arhitektūra, monumentālās skulptūras un glezniecības darbi, arheoloģiski elementi vai struktūras, uzraksti, alas vai elementu grupas, kam ir īpašas nozīmes universāla vērtība no vēstures, mākslas vai zinātnes viedokļa;
ansambļi: atsevišķu vai apvienotu ēku grupas, kam dēļ to arhitektūras, vienotības vai to vietas ainavā ir īpašas nozīmes universāla vērtība no vēstures, mākslas vai zinātnes viedokļa;
ievērojamas vietas: cilvēka radītas vai cilvēka un dabas kopīgi radītas, kā arī teritorijas, kas ietver arheoloģiski ievērojamas vietas, kam ir īpašas nozīmes universāla vērtība no vēstures, estētikas, etnoloģijas vai antropoloģijas viedokļa.
Konvencijā ar “dabas mantojumu” tiek saprasts[18]:
dabas pieminekļi, kas radušies no fizikāliem vai bioloģiskiem veidojumiem vai šādu veidojumu grupām, kam ir īpašas nozīmes universāla vērtība no estētikas vai zinātnes viedokļa;
ģeoloģiski vai fizioģeogrāfiski veidojumi un stingri noteiktas zonas, kas ir kādas apdraudētas dzīvnieku vai augu sugas dzīves vieta, kam ir īpašas nozīmes universāla vērtība no zinātnes vai saglabāšanas viedokļa;
ievērojamas dabas vietas vai ierobežotas dabas teritorijas, kam ir īpašas nozīmes universāla vērtība no zinātnes, saglabāšanas vai dabas skaistuma viedokļa.
Vašingtonas konvencija (CITES)
1973. gada 3. marta Vašingtonas konvencija “Par starptautisko tirdzniecību ar apdraudēto savvaļas dzīvnieku un augu sugām”, tiek dēvēta arī par CITES konvenciju. CITES konvencija ir viena no vislielākajām starptautiskajām vides aizsardzības konvencijām aptverot gandrīz visas ANO valstis. Eiropas Savienība ir CITES puse.[19] Konvencijas sekretariāta un pārvaldes mītnes vieta — Ženēva.
Konvencijas galvenais mērķis: lai tirdzniecība ar savvaļas dzīvnieku un augu sugām neapdraudētu to izdzīvošanu.
Eiropas Padomes 1979. gada 16. septembrī pieņēma Bernes konvenciju par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību. Tās mērķis ir aizsargāt Eiropas savvaļas augu un dzīvnieku sugas, kā arī to dzīves vidi. Īpaša uzmanība veltīta sugām, kurām draud iznīcība un kuru īpatņu skaits strauji samazinās.[20]
Bonnas konvencija jeb CMS
1979. gada 23. jūnija pieņemta Bonnas konvencija par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību. ANO Vides programmas (UNEP) CMS konvencijas mērķis ir migrējošo dzīvnieku sugu saglabāšana, ilgtspējīga izmantošana un to dzīves vides aizsardzība. CMS konvencija ir vienīgā globālā konvencija, kas nodrošina gan uz sauszemes, gan jūras ekosistēmās dzīvojošo migrējošo dzīvnieku sugu aizsardzību.[21]
Riodežaneiro konvencija
Riodežaneiro konvencija “Par bioloģisko daudzveidību” pieņemta 1992. gadā Riodežaneiro, stājās spēkā 1993. gadā.[22] Konvencijas sekretariāta un pārvaldes mītnes vieta — Monreāla (Kanāda).
Konvencijas mērķi[3]:
bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un dzīvās dabas ilgtspējīga izmantošana;
godīga un līdztiesīga ģenētisko resursu patērēšanā iegūto labumu sadale, ietverot gan pienācīgu pieeju ģenētiskajiem resursiem un atbilstošu tehnoloģiju nodošanu, ņemot vērā visas tiesības uz šiem resursiem un tehnoloģijām, gan pienācīgu finansēšanu.
Valstu vienošanās un apņemšanās:
Aizsargāt un saglabāt bioloģisko daudzveidību;
aizsargāt un izmantot bioloģisko daudzveidību ilgtspējīgi;
godīgi un vienlīdzīgi sadalīt ieguvumus, ko sniedz ģenētisko resursu izmantošana;
savstarpēji apmainīties ar pieredzi, tehnoloģijām, lai aizsargātu bioloģisko daudzveidību;
savās valstīs pielāgot esošās vai izstrādāt jaunas stratēģijas, plānus vai programmas par bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un izmantošanu.
Helsinku konvencija
1974. gadā Helsinkos Baltijas jūras piekrastes valstis parakstīja Konvenciju par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību. Tā bija pirmā starptautiskā vienošanās pasaulē jūras vides aizsardzībai, kas aptvēra piesārņojuma avotus gan no kuģiem, gan no sauszemes.[23]
Konvencijas mērķis ir samazināt, aizkavēt un novērst Baltijas jūras vides piesārņošanu, sekmēt Baltijas jūras vides atveseļošanu un tās ekoloģiskā līdzsvara uzturēšanu. Konvencijas dalībvalstis apņēmušās veikt drošības pasākumus, ja būs pamats domāt, ka tieši vai netieši jūrasvidē nokļūstošās vielas vai enerģija var radīt draudus cilvēka veselībai, kaitēt dzīvajiem resursiem un jūras ekosistēmām, mazināt rekreatīvo vērtību vai traucēt citu likumīgu jūras izmantošanu, pat ja nav neapgāžamu pierādījumu cēloņsakarībai starp izmešiem un šīm parādībām. Tādēļ tās sekmēs videi labvēlīgāko pieeju un labāko pieejamo tehnoloģiju, kā arī principa "piesārņotājs maksā" piemērošanu.[23]
ANO konvencija
Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencija “Par cīņu pret pārtuksnešošanos/zemes degradāciju valstīs, kurās novērojami ievērojami sausuma periodi un/vai pārtuksnešošanās, jo īpaši Āfrikā” tika pieņemta Parīzē 1994. gada 17. jūnijā un atvērta parakstīšanai 1994. gada 14.-15. oktobrī. Konvencija stājās spēkā 1996. gada 26. decembrī. Latvija konvencijai pievienojās 2002. gada 21. oktobrī un 2003. gada 19. janvārī kļuva konvencijas dalībvalsts.[24]
Konvencija attiecībā uz Eiropas valstīm nozīmē cīņu pret auglīgas augsnes izniekošanu, nosakot tās izmantošanu citiem mērķiem, tādiem kā lauksaimniecība vai vides aizsardzība, kā arī novēršot augsnes auglības zudumu vai pat tās degradāciju.
Ievērojamākie pētnieki
Maikls Soulē (Michael Ellman Soulé), amerikāņu populāciju biologs — viens no mūsdienu dabas aizsardzības bioloģijas pamatlicējiem.[1]
Džons Eizenbergs (John F. Eisenberg), amerikāņu zoologs — viens no ievērojamākiem zīdītāju sugu aizsardzības problēmu pētniekiem.[1]
Robins Fosters (Robin B. Foster), amerikāņu ekologs — devis lielu ieguldījumu tropisko mežu mikrosukcesiju dinamikas izpētē.[1]
Aians Franklins (Ian Robert Franklin), austrāliešu populāciju ģenētiķis — devis nozīmīgu ieguldījumu populāciju ģenētiskās struktūras izpētē.[1]
Daniels Gudmans (Daniel Goodman), amerikāņu ekologs — devis ieguldījumu jūras zīdītāju ekoloģijas pētījumos.[1]
Murejs Grejs (Murray Gray), amerikāņu ģeogrāfs — uzsvēris nedzīvās dabas daudzveidības jeb ģeodiversitātes pētījumu nepieciešamību.[1]
Navjots Sodhi (Navjot S. Sodhi), singapūriešu pētnieks — pētījis tropisko mežu ekosistēmas un aizsardzību.[1]
