Arkādija (sengrieķu: Ἀρκαδία) ir Grieķijas vēsturiskais apgabals, kas atrodas Peloponēsas pussalas centrālajā daļā. Arkādija ir vienīgais vēsturiskais apgabals Peloponēsā, kuram nebija izejas pie jūras. Attiecīgi tam bija robeža ar visiem pārējiem Peloponēsas vēsturiskajiem apgabaliem. Rietumos Arkādija robežojās ar Elīdu, ziemeļos ar Ahaju, ziemeļaustrumos ar Korintiju, austrumos ar Argolīdu, dienvidaustrumos ar Kinuriju, dienvidos ar Lakoniju un Mesēniju. Mūsdienās Arkādija ir iekļauta Peloponēsas perifērijā, Arkādijas nomē ar galvaspilsētu Tripoli.
Ģeogrāfija
Arkādijas vēsturiskais apgabals.
Ģeogrāfiski senā Arkādija aizņēma centrālās Peloponēsas augstkalni. Ziemeļos uz robežas ar Ahaju augstiene stiepjas no Erimanta kalna ziemeļrietumos līdz Kilēnes kalnam ziemeļaustrumos. Aroānijas kalnu lielāka daļa atrodas Arkādijas teritorijā. Austrumos uz robežas ar Korintiju un Argolīdu ir kalnu grēda, kas iet no Kilēnes līdz Oligirtam, un tālāk uz dienvidiem līdz Partēnijam. Dienvidos robeža ar Lakoniju un Mesēniju iet pāri Taigeta un Parnona kalnu nogāzēm, tā kā Arkādijā atrodas Alfeja upes augštece, bet ne Eirotas upe. Dienvidrietumos robeža ar Mesēniju iet pa Nomijas un Eleuma kalniem, bet no turienes robeža ar Elīdu iet pa Erimantas un Diagonas upju ielejām. Arkādijas teritorijas lielākā daļa ir kalnaina. Izņēmums ir līdzenums pie Tegejas un Megalopoles pilsētām, kā arī Alfeja un Ladona ielejas.
Vēsture
Arkādija pakāpeniski tika apvienota brīvā konfederācijā, kura iekļāva sevī visas Arkādijas pilsētas, un tika nosaukta par Arkādiešu līgu. 7. gadsimtā pr.Kr. tā veiksmīgi spēja atvairīt Spartas draudus, un arkādiešiem izdevās saglabāt savu neatkarību. Tie kopā ar citiem grieķiem piedalījās Grieķu—persiešu karos, sūtot savu karaspēku uz Termopilām un Platējām. Peloponēsas karu laikā Arkādija apvienojās ar Spartu un Korintu. Nākamajā laikā Tēbuhegemonijas periodā Epaminonds nostiprināja Arkādiešu līgu, lai izveidotu konkurējošu varas centru kaimiņos esošajai Spartai. Pēc tam viņš dibināja Megalopoli, kas kļuva par Arkādijas jauno galvaspilsētu. Taču nākamajā laikā Arkādija novājinājās. Vispirms to iekaroja maķedonieši, bet pēc tam arkādieši pievienojās Ahajas līgai.
Iedzīvotāji
Arkādieši bija sengrieķu ciltis, kas apdzīvoja Peloponēsas kalnieni. Tie bija viena no senākajām pirmsgrieķu ciltīm, kas apmetās Grieķijā, un, domājams, attiecas uz tautu, kurus antīkie autori sauca par pelazgiem. Kaut arī Herodots izteica domu, ka arkādieši nebija kaut kādi izdomāti grieķi, bet skaitījās reģiona pamatiedzīvotāji.
Bet dzīvo Peloponēsā septiņas dažādas ciltis. No tām arkādieši un kinurieši bija šīs zemes pamatiedzīvotāji, kas vēl joprojām apdzīvo tās vietas, kur dzīvoja senatnē.
(Herodots VIII, 73)
Par to liecina arī senie mīti, tādi kā mīts par Arkādu, mīts par Likaonu u.c. Arkādija ir arī viens no reģioniem, kas ir aprakstīti "Iliādā", "Kuģu katalogā". Agamemnons pats piešķīra arkādiešiem kuģus Trojas karam, jo Arkādijai nebija savas flotes.
Valoda
Sava izolētā kalnainā stāvokļa dēļ Arkādija, domājams, kļuva par kultūras patvertni. Kad "tumšo laiku" periodā (ap 1200. līdz 800. gadu pr.Kr.) Peloponēsā ienāca doriskie dialekti, Arkādijā, domājams, saglabājās senākā valoda, kas vēlāk kļuva par grieķu dialektu arkādijas-kipras grupas daļu. Šis dialekts nekad nekļuva par literāro valodu, taču tas ir pazīstams no dažādiem uzrakstiem. Sans — tas ir grieķu alfabēta burts, kas sastopams tikai Arkādijā, un kas pēc formas atgādina kiriļicas И burtu. No burta "sans" vēlāk cēlies cits arhaiskais grieķu alfabēta burts ͳ.
Pilsētas
Arkādieši bija dibinājuši daudzas pilsētas. No tām spēcīgākās bija pilsētas, kas kontrolēja vairākas auglīgās ielejas: Mantineja, Tegeja un Orhomena. Pārējās pilsētas bija kalnainākas un tām piederēja mazāk līdzenumu. Dažas no tām bija Aseja, Ipsunta, Teutisa, Hēreja, Tirajona, Nestana, Aleja, Likosura, Trikolonona, Tropeja, Kapija, Palantija, Fenosa u.c. No 370. gada pr.Kr. par Arkādijas galvaspilsētu kļuva Megalopole.
Arkādija mūsdienu kultūrā
Arkādieši dzīvoja samērā izolēti no pārējiem, nodarbojoties ar lopkopību un zemkopību, maz interesējās par kultūru (izņemot mūziku), zinātni un filozofiju, baudot pārējo grieķu cieņu par tautas viesmīlību un tikumību.[1] Tādēļ jauno laiku dzejnieki, īpaši idilles atainotāji, kā piemēram itālis Jakopo Sannadzaro un viņa atdarinātāji attēloja Arkādiju kā nevainības, patriarhālās vienkāršības un mierīgas laimes zemi, pārvēršot to par savu poētisko fantāziju skatuvi. Teiksmainā Arkādija asociējās ar idillisku ainavu, mierīgu, omulīgu atpūtu un pieticīgiem, laimīgiem cilvēkiem. 18.—19. gadsimta romantiskajā dzejā, gleznās par Arkādiju sāka dēvēt ikvienu gleznainu un idillisku zemes stūrīti.[2] Šī reģiona vārdā nosaukts arī Arkādijas dārzs Pārdaugavā.
