Sparta (sengr. Σπάρτη, lat. Sparta) jeb Lakedaimonija (sengr. Λακεδαίμων, lat. Lacedaemon) — sākotnēji 5 apmetņu polisa, vēlāk valsts Helladā, Peloponēsas pussalā IX-II gs.p.m.ē. Izveidojās XII gs. p.m.ē. doriešu iekarotajā Lakonijas ielejā, VIII-VII gs.p.m.ē. iekaroja Mesēniju (kur jau dzīvoja citi radniecīgi dorieši), izveidojot polisu.
Tiek uzskatīts, ka Sparta ir Hērakla dzimšanas vieta.
11.—10. gadsimtā p.m.ē. Peloponēsas pussalā ienāca dorieši un nodibināja tur trīs valstis, no kurām spēcīgākā izrādījās Sparta.
Spartai bija viena no spēcīgākajām armijām Grieķijā. Spartā bija trīs kārtas: spartieši, perioiki, heloti. Spartieši bija iekarotāju — doriešu pēcteči, perioiki un heloti — pakļauto ahajiešu pēcteči. Spartieši valdīja un karoja, perioiki kala ieročus un maksāja nodevas, heloti apstrādāja zemi un novāca ražu. 7.—6. gadsimtā p.m.ē. visa Lakonijas zeme tika sadalīta 9000 vienādos zemes gabalos, kas atbilda spartiešu saimju skaitam.[1] Sparta kopā ar sabiedrotajiem uzvarēja AtēnasPeloponēsas karā un kļuva par ietekmīgāko valsti Grieķijā. 4. gadsimtā p.m.ē. sāka samazināties pilntiesīgo spartiešu skaits. Grieķu—persiešu karu laikā bija 8000 pilntiesīgo spartiešu, ap 420. g.p.m.ē. — vairs tikai 4000, 4. gadsimtā p.m.ē. vidū — ap 1500, bet 3. gadsimtā p.m.ē. — tikai 100 pilntiesīgu spartiešu.
146. gadā p.m.ē. Spartu iekaroja Roma, bet 27. gadā p.m.ē. Sparta kļuva par Romas Ahajas provinci.
Valsts amati un iestādes
Apella — tautas sapulce (visi pilngadīgie spartiešu vīrieši, kuri sasnieguši 30 gadu vecumu).
Efori — ievēlēti amati, kuru rokās tika koncentrēta tiesu vara.
Gerūsija — augstākā valdības iestāde Spartā, vecajo padome.
Izglītības sistēma
Jaunākās paaudzes audzināšana tika uzskatīta par valsts nozīmes jautājumu Spartā (pirms 4. gadsimta pirms mūsu ēras).
Audzināšanas sistēma bija pakļauta iedzīvotāju karavīru fiziskās attīstības uzdevumam. Starp morālajām īpašībām uzsvars tika likts uz apņēmību, noturību un uzticību. Brīvo pilsoņu dēli vecumā no 7 līdz 20 gadiem dzīvoja militāra tipa internātskolās.
Papildus fiziskajiem vingrinājumiem un norūdīšanai tika praktizētas militārās spēles, mūzika un dziedāšana. Izstrādātas skaidras un kodolīgas runas prasmes ("lakonisks" — no Lakonijas). Visi bērni Spartā tika uzskatīti par valsts īpašumu.
Plūtarhs (sengrieķu: Πλούταρχος, Ploútarkhos) savā darbā "Senās spartiešu tradīcijas" apraksta spartiešu kolektīvās dzīves, izglītības, reliģijas īpatnības, kā arī attieksmi pret svešiniekiem, uzvedību karā.[2][3]
Atsauces
↑Andris Rubenis. Senās Grieķijas kultūra. — Zvaigzne ABC: Rīga, 2007. ISBN 978-998404894-9 62. lpp.
