Alajošs Sokoji (ungāru: Alajos Szokolyi; dzimis 1871. gada 19. jūlijā, miris 1932. gada 9. septembrī) bija ungāru vieglatlēts, sporta organizators, menedžeris, arhivārs un ārsts. 1896. gada vasaras olimpisko spēļu dalībnieks un olimpiskās bronzas medaļas ieguvējs 100 metru skriešanā. Pirmā Ungārijas vieglatlētikas čempionāta uzvarētājs 100 jardu skrējienā.[1][2]
Agrīnā dzīve
Sokoji dzimis 1871. gada 9. jūnijā Rēničā, Ungārijas Karalistē (tagad Hroneca, Slovākija). Viņš bija pirmais bērns inženiera Jožefa Sokoji un Emīlijas Holubas ģimenē. 3 gadu vecumā viņu adoptēja viņa bezbērnu krustvecāki Alajošs Šēnns, 1848. gada Ungārijas revolūcijas veterāns, un Amālija Sokoji, Alajoša tēva māsa. Sokoji mācījās pamatskolā Ipojšāgā (Šahi), pēc tam viņš absolvēja vidusskolu Šelmecbāņā (Banska Štjavnica) un Lēvā (Levice). Viņš ar savu talantu izcēlās jau vidusskolā, mācoties ceturtajā klasē, tika nominēts par “labāko skolas vingrotāju”. Viņš regulāri tika apbalvots arī mācību gada noslēdzošajās vingrošanas sacensībās. 1887. gadā Sokoji ar ģimeni pārcēlās no Ipojšāgas uz Bernici.[3] Divus gadus vēlāk viņš tika uzņemts medicīnas fakultātē Budapeštā.
Karjera
Sākums vieglatlētikā un neveiksmes
Pārcēlies uz Budapeštu, Sokoji pievienojās Ungāru vieglatlētikas klubam (Magyar Athletikai Club; MAC). Klubs tika dibināts 1875. gadā, tas bija pirmais vieglatlētikas klubs Eiropā un spēlēja pioniera lomu sporta attīstībā Ungārijā. Sacenšoties junioru kategorijā (par junioriem tika uzskatīti sportisti, kuri iepriekš nebija piedalījušies publiskās sacensībās), Sokoji uzvarēja savās pirmajās sacensībās 100 metru skrējienā 1890. gada rudens čempionātā. Sokoji piedalījās arī senioru sacīkstēs, 100 jardu skriešanā finišējot trešajā vietā.[3]
Nākamā gada pavasara čempionātos Sokoji bija otrais aiz Samu Šaitoša 100 jardu skrējienā, tomēr 1891. gada rudens čempionātā viņš pārliecinoši uzvarēja 100 jardu sacensībās ar jaunu Ungārijas rekordu un triumfēja arī ceturdaļjūdzes sacensībās.[3]
Pēc sākotnējiem panākumiem viņa karjera cieta nelielu neveiksmi, jo viņš pievienojās Trešajam Karaliskajam Tiroles strēlnieku pulkam (Tiroler Kaiserjäger) un gandrīz divus gadus palika bez apmācības un sacensību iespējām. Sokoji sacensībās atgriezās 1893. gada oktobrī, taču pēc ilgstošās prombūtnes viņa sportiskie rezultāti nebija tik labi — 100 jardos un augstlēkšanā viņš palika bez panākumiem, bet 120 jardu barjerskrējienā ieņēma otro vietu aiz Menoti Reti. Nākamajos divos gados viņš nespēja būtiski uzlabot rezultātus. MAC noslēdza līgumu ar angļu treneri Džonu Kešu. Keša apmācības metožu apvienojums ar Sokoji neatlaidīgo darbu atmaksājās 1896. gada sākumā, kad olimpisko spēļu pārbaudes sacensībās Sokoji uzvarēja 110 metru barjerskrējienā, tādējādi nodrošinot vietu Ungārijas Olimpiskajā komandā.[3]
1896. gada vasaras olimpiskās spēles
Pirms došanās uz Atēnām Sokoji nejauši sagrieza pēdas daļu. Kā zināms no Nāndora Dāni ceļojuma dienasgrāmatas, Sokoji ļoti cieta no savainojuma, tomēr kļuva par komandas kapteini. Ungāri guva lielu popularitāti Atēnās — viņi bija pirmie ārzemnieki, kas ieradās, un viņu mazā un draudzīgā komanda, kas pēc Sokoji priekšlikuma valkāja cepures ar zilām un baltām lentēm, Grieķijas krāsām, ātri kļuva par iecienītākajiem atēniešu vidū.[3]
Sokoji pirmās sacensības olimpiskajās spēlēs bija 100 metru skriešana. Priekšsacīkšu kārtā viņš finišēja ar rezultātu 12,75 sekundes un kvalificējās fināla skrējienam. Sokoji bija viens no četriem fināla skrējiena dalībniekiem, kas distanci veica ātrāk nekā 12,6 sekundēs.[4] Sporta amatpersonas nolēma, ka viņš un ASV sportists Frānsiss Leins abi izcīnījuši trešo vietu, bet Grieķijas sportists Aleksandrs Halkokondilis — 5. vietu. Pašlaik tiek uzskatīts, ka Sokoji un Leins abi ir izcīnījuši bronzas medaļu (1896. gada vasaras olimpiskajās spēlēs tās netika pasniegtas, Starptautiskā Olimpiskā komiteja, tās piešķīra ar atpakaļejošu datumu). Sokoji startēja arī trīssoļlēkšanā; viņa labākais rezultāts šajā disciplīnā bija 11,26 metri, kas kopvērtējumā deva 4. vietu.[5]
Bija gaidāms, ka Sokoji sasniegs savu labāko rezultātu 110 metru barjerskrējienā, jo daudzi viņu uzskatīja par līderi šajā disciplīnā, tomēr viņš nekvalificējās fināla skrējienam. Saskaņā ar oficiālo paziņojumu rīta avīzē Akropolis, šajā disciplīnā bija jāveic četras kvalifikācijas kārtas, attiecīgajiem uzvarētājiem kvalificējoties finālam. Tomēr sacensību dalībnieku trūkuma dēļ notika tikai divas skrējiena kārtas. Sokoji bija vadībā līdz pat pēdējā šķēršļa sasniegšanai, taču paklupa un viņam garām aizgāja Lielbritānijas sportists Grentlijs Guldings, kurš uzvarēja skrējienā.[3] Sokoji palika trešajā vietā un fināla skrējienam nekvalificējās.[6]
Pēc olimpiskajām spēlēm ikgadējos pavasara čempionātos Sokoji sacentās tā saucamajās "handikapa" sacensībās un nespēja noķert konkurējošos sportistus. Viņš visaugstākos rezultātus sasniedza rudens čempionātos, uzvarot 100 metru skrējienā, 110 jardu barjerskrējienā, trīssoļlēkšanā un stafetes skrējienā. 1897. gadā izveidotā Ungārijas Vieglatlētikas asociācija atzina divas 1896. gada čempionātu sacensības — 100 jardu un 1 jūdzes skrējiena sacensības — par oficiālām sacensībām, padarot Sokoji un Františeku Hornu par pirmā Ungārijas vieglatlētikas čempionāta uzvarētājiem.[7]
No 1896. gada Sokoji mazāk koncentrējās uz startēšanu sacensībās, bet vairāk uz sporta notikumu organizēšanu un uzraudzību, un galu galā savu sportista karjeru noslēdza 1900. gadā. Sokoji sacensībās startēja kopā vairāk nekā desmit gadus; šajā laika posmā viņš startēja 71 disciplīnā 29 dažādos sporta notikumos. Viņš 26 reizes uzvarēja, ieguva zelta medaļu, 16 reizes ieguva otro vietu un 6 reizes ieguva trešo vietu. Turklāt viņš trīspadsmit reizes dažādās sporta sacensībās laboja Ungārijas vieglatlētikas nacionālos rekordus.[3]
Vēlākā dzīve un nāve
Piemiņas plāksne Sokoji savrupmājā.
Pēc karjeras beigām Sokoji pārcēlās uz dzīvi Bericē un 1900. gada 27. novembrī apprecējās ar Šarloti Berhtoldi. Ar šo laulību Sokoji tika sasaistīts ar Ungārijas valsts izcilākām ģimenēm, Berhtoldiem, Kāroliem un Bānfiem. Ģimenē piedzima 5 bērni (3 zēni un 2 meitenes).[8]
1906. gadā Sokoji izveidoja Hontas apgabala Sporta asociāciju un prezidenta amatu tajā ieņēma līdz 1912. gadam. 1907. gadā viņu iecēla par Hontas apgabala galveno arhivāru. 1910. gados viņš mainīja sava vārda pareizrakstību uz Szokolyi.[3]
Pirmā pasaules kara laikā viņš vadīja apgabala medicīnisko dienestu kā Ipojšāgas militārās slimnīcas galvenais ārsts. Pēc kara Ipojšāga nonāca Čehoslovākijas pārvaldībā, pēc tam Sokoji devās pensijā un dzīvoja ģimenes savrupmājā Bernicē.[3] 1928. gadā viņam tika diagnosticēta ateroskleroze. Viņš nomira no sirdslēkmes 1932. gada 9. septembrī, 61 gada vecumā.
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
_pictogram.svg){kind=small}
