Ziemas žubīte ligzdo Eirāzijas ziemeļos, izņemot tundras zonu, attēls uzņemts SomijāZiemotāji Latvijā sastopami katru gadu, bet mazā skaitāMātītes galva un muguras augšējā daļa ir brūnas, muguras lejas daļa un vēders balti
Ziemas žubīte Latvijā, iespējams, ir ļoti reta ligzdotāja, tomēr konkrēti zināms tikai viens gadījums. Parasta caurceļotāja pavasarī un rudenī, tomēr mazākā skaitā nekā žubītes. Ziemotāji sastopami katru gadu, bet mazā skaitā un vairāk rietumu daļā.[3]
Izskats
Ziemas žubīte ir neliela auguma dziedātājputns, nedaudz lielāka nekā žubīte un ar garāku asti. Ķermeņa garums 14—16 cm, spārnu plētums 25—26 cm, svars 19—28 g.[5][6]
Raksturīgs dzimumu dimorfisms. Tēviņa apspalvojums uz pleciem, sāniem un krūtīm oranžs, tā galva un muguras augšējā daļa zilganmelna, muguras lejas daļa balta. Uz sāniem melni raibumiņi, vēders un zemaste balti. Aste un spārni melni. Uz spārniem divas baltas vai oranžas šķērssvītras. Rudenī melnais apspalvojums zaudē zilganmelno toni un kļūst tumši pelēks vai brūns. Knābis zilganmelns vasarā, bet dzeltens ar melnu galu ziemā.
Mātītes apspalvojums vienmērīgāks: mugurpuse un krūtis rudi brūnas (mugura ar tumšāk brūnu raibumojumu, uz galvas tumši brūna centrāla svītra), muguras lejas daļa un vēders balti. Knābis gaiši sarkanbrūns (apakšējā daļā pamatne dzelteena). Jaunie putni līdzīgi mātītei. Abiem dzimumiem kājas un acis brūnas.[5][7]
Uzvedība
Ziemas žubīte ligzdo bērzu un skujkoku mežos, kā arī jauktu koku mežos. Areāls ziemeļos robežojas ar tundras malu, kur aug pundurbērzi, kārkli un alkšņi. Ārpus vairošanās sezonas to visbiežāk var novērot lapu koku mežos un krūmājos. Īpaši iecienīti ir dižskābaržu un skābaržu meži. Sastopama arī krūmājos gar tīrumu malām, augļu dārzos un krūmainās pļavās.[1][8] Tā kā ziemas periodā sēklas galvenokārt meklē uz zemes, tad sniega daudzums nosaka ziemošanas vietas izvēli.[8]
Ārpus vairošanās sezonas ziemas žubītes ir ļoti sabiedriskas un veido lielus barus, kuros var būt vairāki tūkstoši īpatņu. Bari bieži jaukti ar žubītēm. Ziemas laikā nakšņo no vēja pasargātās vietās, piemēram, eglēs. Migrācijas lidojumus parasti veic dienas laikā.[5][6][8]
Ligzdošanas sezona ilgst no maija līdz augusta sākumam. Veido monogāmus pārus uz vienu sezonu. Pāris kopīgi izvēlas ligzdošanas vietu un kopīgi aizsargā nelielu teritoriju ap to no konkurentiem — tēviņš padzen svešus tēviņus, bet mātīte ikvienu svešinieku.[1][7][8]
Ligzdu būvē mātīte. Tai ir vaļīga kausveida forma, vīta no zāles, viršiem, bērza vai kadiķa mizas stērbelītēm un salmiem, no iekšpuses izklāta ar sūnām, ķērpjiem, augu pūkām, dzīvnieku vilnu, spalvām un zirnekļu tīkliem, reizēm tiek izmantotas arī papīra stērbelītes. Parasti atrodas kokā (bieži eglē vai bērzā), līdz 15 m augstumam, bet reizēm zemā krūmā vai uz zemes.[1][5][7][8]
Sezonā 1—2 perējumi. Dējumā 3—8 gaiši zilas vai baltas olas ar sarkanīgiem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 11—12 dienas, perē tikai mātīte. Tikmēr tēviņš to baro. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni izlido 12—13 dienu vecumā. Dzimumbriedumu sasniedz gada vecumā. Dzīves ilgums var sasniegt 14 gadus.[5][7][8]
.jpg)
