Ziemas svertija (latīņu: Swertia perennis) ir mainīga paskata augu suga genciānu dzimtas svertiju ģintī, kurai nodala vairākas pasugas.
Augu suga ir ierakstīta Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā un Latvijas Sarkanajā grāmatā 1. kategorijā.[1]
Izplatība
Savvaļā tā ir sastopama Centrāleiropā, Āzijā un Ziemeļamerikas rietumdaļā — strautu malās un avotu izplūdes vietās uz klintīm. Baltijas reģionā ir sastopama ļoti reti, pārsvarā purvos, skrajos un purvainos mežos, kā arī avotainās palieņu pļavās. Salīdzinoši blīvākais atradņu apvidus Baltijā ir Igaunijā — Emajegi baseina upju palienēs. Latvijā ziemas svertija ir sastopama ļoti reti — tā 1955. gadā tika konstatēta netālu no Kuldīgas, taču atradnes vietā tika veikti kūdras izrakumi, tādējādi iznīcinot tobrīd vienīgo zināmo auga atradnes vietu. Šo sugu uzskatīja par izzudušu valsts teritorijā līdz 2004. gadam, kad to atrada avoksnājā Sudas purva apkaimē.[1]
Morfoloģija
Ziemas svertija ir daudzgadīgs, 20—60 cm garš lakstaugs. Tam ir ložņājošs saknenis, kails, stāvs un augšdaļā zarojošs stublājs.
Augam ir rozetes lapas un stublāja lapas. Rozetes lapas ir olveidīgas, 4—8 cm garas un 2—5 cm platas un tām ir garš, spārnains kāts. Stublāja lapu ir nedaudz, tās ir eliptiskas vai iegareni lancetiskas, 1—3 cm garas un 0,5—1 cm platas, pretējas, sēdošas vai mazliet skaujošas. Visu lapu plātne ir kaila, tām ir gluda mala, strups vai (stublāja lapām) dažreiz smails gals.
Ziedi ir izvietoti skrajā, vairāk vai mazāk piramidālā skarā stublāja un zaru galā. Ziedu kauslapas un vainaglapas ir gandrīz līdz pamatam dalītas 5 daļās. Kauslapas ir zaļas, īlensmailas, aptuveni 0,5—0,8 cm garas. Vainaglapas ir lancetiskas, 0,7—1,2 cm garas, tās ir gari nosmailotas, zili violeti svītrainas. Pie katras vainaglapas pamata atrodas divas nektāra bedrītes ar melnsarkanām bārkstīm. Auglis ir olveidīga, 1—1,5 cm gara divvāršņu pogaļa.
Zied jūlija beigās un augustā.[1]
Atsauces
Ārējās saites
.JPG)
