Vācijas Demokrātiskā Republika (vācu: Deutsche Demokratische Republik) bija sociālistiska valsts Centrāleiropā, mūsdienu Vācijas teritorijas austrumdaļā, kas pastāvēja no 1949. līdz 1990. gadam. 1989. gadā, sabrūkot PSRS kontrolei pār Austrumu bloku, VDR vēl paspēja atzīmēt savas pastāvēšanas 40. gadskārtu, taču komunisti drīz zaudēja varu, un 1990. gada 3. oktobrī VDR pievienojās VFR.
Izveidošana
Vācijas teritorijas sadalīšana okupācijas zonāsStaļina portrets Berlinē, 1945. gada 3. jūnijsVDR pasludināšanas ceremonija
1948. gada martā rietumvalstis vienojās, ka savās okupācijas zonās uzsāks vienotas valsts izveidošanu. 1948. gada 20. jūnijā rietumu okupācijas zonās un Rietumberlīnē notika naudas reforma. Reaģējot uz to, PSRS ieviesa Rietumberlīnes blokādi, kas turpinājās līdz 1949. gada 12. maijam.
1949. gada maijā padomju okupācijas zonā notika nedemokrātiskas Vācu Tautas kongresa vēlēšanas, kurās vēlētājiem tika piedāvāts tikai viens saraksts, kurā dominē komunisti. Pēc VFR izveidošanas PSRS savā okupācijas zonā 1949. gada 7. oktobrī izveidoja VDR.
Par VDR pirmo (un vienīgo) prezidentu ievēlēja Vilhelmu Pīku, kurš amatu ieņēma līdz savai nāvei 1960. gadā. Par premjerministru līdz pat savai nāvei 1964. gadā strādāja Oto Grotevols. Reālā vara valstī piederēja Sociālistiskās Vienotības partijas vadītājam Valteram Ulbrihtam, kurš, par spīti vairākiem mēģinājumiem viņu gāzt, amatā noturējās līdz 1971. gadam.
Joprojām notiek debates par to, vai Vācijas sadalīšana bija neizbēgama. Vācijas sadalīšana divās valstīs un VDR izveidošana nebija sākotnējais PSRS mērķis, taču šādu iznākumu noteica austrumu un rietumu ideoloģiskās pretrunas, kas izvērtās Aukstajā karā. 1952. gadā Staļins un 1953. gadā Berija ierosināja pieļaut Vācijas apvienošanu, izveidojot neitrālu, atbruņotu valsti, taču abu Aukstajā karā iesaistīto bloku neuzticība un bailes (šajos gados notika Korejas karš) neļāva to īstenot. Neviena no pusēm nevēlējās zaudēt Vāciju.
Politiskā sistēma
VDR politisko vēsturi var iedalīt četros posmos: Sociālistiskās sistēmas izveidošana (1949—1961), Sistēmas stabilizācija un ekonomiskās reformas (1961—1971), Attīstītā sociālisma ziedu laiki (1971—1985), Sistēmas vājināšanās un sabrukums (1985—1989).
Līdzīgi kā citās Austrumu bloka valstīs, PSRS radīja iespaidu, ka tajās pēc kara tiek atjaunota daudzpartiju sistēma, tāpēc komunistu vara tika maskēta, atļaujot pastāvēt vairākām pseidopartijām. 1946. gada 21. aprīlī padomju zonā, apvienojot Vācijas Komunistisko partiju un Vācijas Sociāldemokrātisko partiju, izveidoja Vācijas Sociālistiskās Vienotības partiju, kuru vadīja komunisti un kas 1946. gada oktobrī notikušajās vēlēšanās padomju okupācijas zonā ieguva 47,5% balsu.[1] Līdz pat 1989. gada beigām šai partijai piederēja varas monopols valstī.
Pārējās atļautās partijas iekļāva Demokrātiskās Vācijas Nacionālajā frontē, kurā ietilpa Kristīgo demokrātu savienība, Demokrātiskā zemnieku partija, Liberāldemokrātiskā partija un Nacionāldemokrātiskā partija.
Pirmie gadi, 1949 — 1955
1949. gada Vācijas Demokrātiskās Republikas konstitūcija izveidoja divkameru parlamentu, kurā apakškamerai bija likumdošanas tiesības. Kā visās padomju diktatūrās, parlamentam reāli nebija varas. Lēmumus pieņēma partijas vadība, un to īstenošanu nodrošināja valdība.
1950. gada partijas kongresā pieņēma Pirmās piecgades (1951—1955) plānu, kas paredzēja plānotas ekonomikas ieviešanu un koncentrēšanos uz smago industriju attīstību. VDR iestājās SEPP.
1950. gada beigās, komunistiem nostiprinot savu varu, partijā notika tīrīšanas, vairāki redzami partijas biedri tika atbrīvoti no amatiem un notiesāti.
Jau pāris nedēļas pēc Staļina nāves VDR sekoja PSRS piemēram, kur pie varas nākušais Georgijs Maļenkovs pasludināja Jauno Kursu — koncentrēšanos uz iedzīvotāju dzīves standarta paaugstināšanu un vieglās rūpniecības attīstīšanu. Partijas vadība atzina pārmērīgās industrializācijas kļūdas, pasludināja politisko un ekonomikas liberalizāciju. Taču strādniekiem uzliktās darba normas tika palielinātas, kas izraisīja neapmierinātību Berlīnes Staļina alejas celtnieku vidū un noveda pie 1953. gada 17. jūnija sacelšanās Berlīnē un citās VDR pilsētās, kuras izdevās apspiest ar padomju tankiem.
Jūlija sākumā Politbirojs apsprieda Ulbrihta atbrīvošanu, taču trūkstot citam spēcīgam kandidātam un nevēloties izrādīt režīma vājumu pēc nupat apspiestās sacelšanās, Ulbrihtam izdevās palikt amatā un nostiprināt savu varu, veicot tīrīšanu Politbiroja sastāvā.
Iedzīvotāji savu neapmierinātību izrādīja, bēgot uz rietumiem. 1951. gadā aizbēga vidēji 11 000-17 000 cilvēku mēnesī. 1953. gadā tie bija jau 37 000 mēnesī. Iedzīvotāju bēgšana bija ne tikai ideoloģiski nepatīkama, bet tā radīja arī reālās problēmas ekonomikā, kas izjuta speciālistu trūkumu.
1954. gadā PSRS likvidēja okupācijas pārvaldes struktūras, saglabājot padomju militārā kontingenta klātbūtni valstī. No okupētās zonas VDR kļuva par vienu no sociālistiskā Austrumbloka valstīm. 1955. gadā VDR iestājās Varšavas paktā. 1955. gada septembrī premjerministrs Grotevols parakstīja līgumu ar PSRS, kurš deva VDR brīvību iekšējās un ārējās politikas jautājumos. 1956. gadā VDR izveidoja Nacionālo Tautas armiju.
Pēckara ekonomiskā situācija
VDR ekonomiku var iedalīt vairākos posmos:
plānveida ekonomikas izveidošana (1948—1953),
kolektivizācija un plānveida sistēmas neveiksmes (1953—1961),
ekonomisko reformu mēģinājumi un neveiksmes (1961—1971),
vienotā ekonomiskā un sociālā politika (1971—1982),
Sākotnējā pēckara izaugsme balstījās uz kara laikā sabrukušās ekonomikas atdzīvināšanu. 50. un 60. gados VDR izbaudīja to pašu globālās izaugsmes vilni, ko VFR. Valsts ekonomiku dažādos veidos finansiāli atbalstīja PSRS un no 70. gadus vidus arī VFR ar kredītiem.
Valsts bija smagi cietusi karā, daudzi vīrieši bija krituši vai atradās padomju gūstā, elites pārstāvji bēga uz VFR. Padomju okupācijas vara uzreiz pēc kara nacionalizēja ar militāro industriju saistītās ražotnes, kā arī nacistu un kara noziedznieku īpašumus, kas nozīmēja 60% no okupācijas zonas rūpnieciskas jaudas pārņemšanu. Pēckara zemes reforma ierobežoja privātos zemes īpašumus līdz vienam kvadrātkilometram. Pārējā zeme tika iekļauta kooperatīvos vai izdalīta sīkzemniekiem.
Karadarbībai beidzoties, PSRS uzstādīja prasības pēc reparācijām un no savas okupācijas zonas izveda 20-80% (atkarībā no nozares) no rūpnieciskajām iekārtām, tādējādi graujot vietējo ražošanas jaudu. PSRS arī iznīcināja lielu daļu dzelzceļa, demontējot un aizvedot sliedes. Līdz piecdesmito gadu sākumam no padomju okupācijas zonas reparāciju dēļ tika izvesti rūpniecības un lauksaimniecības izstrādājumi gandrīz 10 miljardu ASV dolāru vērtībā.
Rūpnīcu iekārtu izvešana uz PSRS turpinājās līdz 1948. gada sākumam, līdz beidzot tika pieņemts lēmums, ka PSRS izdevīgāk ir saglabāt šīs fabrikas Vācijā. Iekārtu izvešanas politiku nomainīja ar padomju īpašumā esošu akciju sabiedrību izveidošanu, kuras pārņēma labākos uzņēmumus un produkciju aizveda uz PSRS. VDR vēlāk šīs akciju sabiedrības nācās atpirkt no PSRS.[2]
Par spīti visām problēmām, kuras neizbēgami radīja plānotā ekonomika, VDR bija bagātākā no Austrumbloka valstīm. Tā eksportēja (pārsvarā uz citām sociālistiskajām valstīm un jaunattīstības valstīm) fotokameras, automašīnas, medību ieročus, rakstāmmašīnas un rokas pulksteņus.
Ulbrihta ēra, 1950-1971
Ulbrihts vada VDR Valsts padomes sēdi, 1968
Valters Ulbrihts bija viens no redzamākajiem pirmskara Vācijas Komunistiskās partijas vadītājiem, kara gadus pavadīja PSRS un kā pilnīgi uzticams, tika nosūtīts uz padomju okupācijas zonu veidot PSRS stila režīmu. Kā Sociālistiskās Vienotības partijas vadītājs bija faktiskais VDR vadītājs kopš 1950. gada. Noturējās pie varas pēc 1953. gada sacelšanās apspiešanas. Pēc Ņikitas Hruščova 1956. gadā uzsāktās destaļinizācijas kampaņas Ulbrihtam atkal izdevās saglabāt savu varu, tīrīšanā, kas turpinājās līdz 1958. gadam, arestējot un no partijas izslēdzot savus kritiķus. Pēc rezidenta Vilhelma Pīka nāves 1960. gadā prezidenta institūciju aizvietoja Valsts padome 24 cilvēku sastāvā, par kuras priekšsēdētāju kļuva Ulbrihts.
1956. gadā tika pieņemts Otrās piecgades (1956—1960) plāns, kas ar saukli „modernizācija, mehanizācija un automatizācija”, koncentrējās uz tehnoloģisko progresu. Plāna ietvaros valsts ekonomikā pastiprinājās kurss uz pilnīgu lauksaimniecības kolektivizāciju un industrijas nacionalizāciju. 1958. gadā 70% no lauksaimniecības zemes joprojām apstrādāja 750 000 individuālo zemnieku saimniecību. 1960. gada vidū jau vairāk nekā 90% zemes apsaimniekoja kooperatīvi un valsts fermas.
Streiki Polijā un revolūcija Ungārijā 1956. gadā pārtrauca ogļu, tērauda, pārtikas un izejvielu piegādes VDR, kurā sākās ekonomikas krīze. To pārvarēt palīdzēja PSRS sniegtā palīdzība un papildus naudas drukāšana, kas bija viens no iecienītākajiem līdzekļiem „labklājības” veicināšanai valstī. Laikā no 1953. gada sacelšanās līdz 1956. gadam cirkulācijā esošās naudas apjoms pieauga par 31%.[2] Taču pieaugošais naudas apjoms tikai palielināja iedzīvotāju neapmierinātību, jo veikalos regulāri trūka preču.
Otrā piecgade nespēja sasniegt izvirzītos mērķus un tā tika pārveidota par 1959-1965. gada septiņgadi. 1958. gada partijas kongresā Ulbrihts izvirzīja jaunu mērķi — VDR līdz 1961. gadam jāsasniedz un jāapsteidz VFR pārtikas preču un plaša patēriņa preču patēriņa apjomā. Realitātē šīs mērķis nebija sasniedzams, jo neefektīvās plānveida ekonomikas nomocītajā valstī trūka nepieciešamo finanšu līdzekļu tik radikālam ražošanas pieaugumam. Lai sasniegtu VFR līmeni, darba produktivitātei VDR būtu bijis jāpieaug par 85%.
1959. gadā no valsts aizbēga 143 000 cilvēku, 1960. gadā 199 000. Liela daļa no viņiem bija labi izglītoti speciālisti un jaunieši. Lai izbeigtu darbaspēka aizplūšanu, 1961. gadā uzbūvēja Berlīnes mūri. Sākot ar 1963. gadu, VDR noslēdza līgumus par viesstrādnieku izmantošanu ar draudzīgajiem Polijas, Ungārijas, Kubas, Albānijas, Mozambikas, Angolas un Vjetnamas režīmiem. 1989. gadā valstī bija 100 000 viesstrādnieku.
Ekonomikas reformas, 1963-1970
Pēc savas personīgās varas nostiprināšanas 1960. gados Ulbrihts izmēģināja vairākas ekonomikas reformu programmas, lai VDR tik ļoti neatpaliktu no VFR. Ulbrihts nebija liberālis vai reformators, viņš tikai vēlējās panākt to, lai VDR kļūtu ekonomiski attīstītāka par VFR un tādējādi panāktu abu Vāciju apvienošanos balstoties uz VDR modeli. Lai to sasniegtu, viņš bija gatavs atteikties no staļiniskā ekonomikas plānošanas modeļa. Ilgtermiņā reformas bija lemtas neveiksmei, jo plānveida ekonomikas daļējai liberalizācijai traucēja ekonomikas likumi un partijas vēlme saglabāt varu. Liberalizācijas riskus demonstrēja Čehoslovākijas Prāgas pavasaris. VDR arī nebija tik lieli finanšu līdzekļi, lai ilgtermiņā finansētu tik strauju attīstību.
PSRS speciālisti piedāvāja VDR ieviest padomju ekonomista Jevseja Libermana reformas (Padomju Savienībā tās vēlāk tika ieviestas Kosigina valdības sākumā), kas nebija nekas cits, kā dažu tirgus ekonomikas elementu atjaunošana — ražošanas lēmumi tika balstīti uz to izdevīgumu uzņēmumiem, algas lielums atainoja darba sniegumu un daļa cenu tika liberalizētas, lai nosegtu ražošanas izmaksas.[3]
1963. gadā Ulbrihts pasludināja Jauno ekonomisko sistēmu, kas saglabāja centrālo plānošanu valsts ekonomikas attīstības plānošanā, taču deva lielāku brīvību nozarēm un uzņēmumiem šo plānu izpildē.
Laikā no 1964. līdz 1967. gadam valstī palielinājās algas un plaša patēriņa preču daudzums.
Paralēli ekonomiskajai liberalizācijai Ulbrihts pavēra partijas varas durvis jaunajai paaudzei. Partijas iekšienē izveidojās divas grupas, viena bija vecā stila partijas aparāta cilvēki un otra bija jaunāki tehnokrāti.
1963. gada reformu programmas ieviešana noritēja ar grūtībām, tāpēc 1968. gadā Ulbrihts izvirzīja jaunus attīstības plānus un ieviesa Sociālisma ekonomikas sistēmu, kas paredzēja valsts izaugsmi balstīt uz dažiem augstās tehnoloģijas sektoriem — elektroniku, ķīmiju, plastiku. Tā vietā, lai apdzītu VFR visās ekonomikas nozarēs, tika nolemts koncentrēties uz pāris daudzsološākajām nozarēm, kas pēc tam palīdzētu augt arī pārējai ekonomikai. Lai to panāktu, tika atjaunota un pastiprināta valsts iejaukšanās ekonomikā, izvirzot augstākus izaugsmes mērķus izvēlētajās attīstības nozarēs. Kad izvirzītā programma izgāzās, nesasniedzot plānotos mērķus, reformu kustība tika izbeigta.
Kad 1970. gadā PSRS un VFR vienojās par attiecību uzlabošanu, Ulbrihts pretojās Maskavas spiedienam uzlabot abu vācu valstu attiecības. Pretestība Maskavai un neveiksmīgā ekonomikas reformu politika noveda pie tā, ka 1971. gada 3. maijā ar tiešu PSRS vēstnieka iespaidu par Sociālistiskās Vienotības partijas vadītāju tika izvēlēts Ērihs Honekers. Ulbrihtam tika atļauts saglabāt tīri ceremoniālo Valsts padomes priekšsēdētāja posteni līdz nāvei 1973. gadā.
Ārpolitika
Ņemot vērā to, ka Rietumvalstis sākotnēji neatzina VDR pastāvēšanu, galvenā uzmanība tika vērsta uz ciešu saišu izveidošanu ar Varšavas pakta valstīm un citām sociālistiskajām valstīm. 1967. gadā VDR noslēdza savstarpējās palīdzības līgumus ar Čehoslovākiju, Poliju, Ungāriju un Bulgāriju, cita starpā, šīs valstis apņēmās neuzlabot attiecības ar VFR, līdz tā diplomātiski neatzīs VDR. Tā vietā, lai attīstītu sadarbību ar kapitālistiskajām rietumvalstīm, Ulbrihts centās īpaši uzsvērt un attīstīt Austrumeiropas valstu kopējo sadarbību un attīstību.
VDR jau no paša sākuma kritiski izturējās pret Prāgas pavasari un atbalstīja tā apspiešanu 1968. gada augustā, taču VDR armija valstī netika ievesta, lai čehiem neatgādinātu par vācu okupāciju.
Tikai pēc abu Vāciju attiecību normalizācijas septiņdesmito gadu sākumā VDR ieguva plašāku starptautisko atzīšanu, sāka piedalīties starptautiskās sporta sacensībās un izvērsa plašu militāri tehnisko sadarbību ar jaunattīstības valstīm. Apmaiņā pret militāro palīdzību VDR ieguva pieeju šo valstu resursiem. Alžīrija piegādāja naftu, Mozambikā tika uzsākta ogļu ieguve, no citām valstīm tika iepirkta kokvilna, kafija un citi pārtikas produkti.
Honekera ēra, 1971 — 1989
Jaunie kvartāli Leipcigā
Honekers, lai arī jaunāks par Ulbrihtu, bija vecās paaudzes komunists, kurš Komunistiskajā partijā bija iestājies vēl pirms 1933. gada un lielāko daļu nacistu valdīšanas laika pavadīja ieslodzījumā.
Pēc nākšanas pie varas 1971. gadā Ērihs Honekers publiskoja jaunu attīstības Galveno uzdevumu (Hauptaufgabe) — iedzīvotāju materiālā un kultūrad dzīves līmeņa celšanu — kas paredzēja augstāka dzīves līmeņa panākšanu līdz ar paaugstinātu darba produktivitāti. Praksē tas nozīmēja atgriešanos pie tradicionālās PSRS stila centralizētās plānošanas ekonomikā un Ulbrihta reformu pilnīgas beigas.
Režīma propaganda uzsvēra strādnieku šķiras īpašo lomu VDR sociālistiskajā iekārtā, un lielāka uzmanība tika pievērsta strādnieku šķiras dzīves apstākļu un plaša patēriņa preču pieejamības uzlabošanai.
Liela uzmanība tika pievērsta sērijveida dzīvojamo ēku būvniecības programmai. Tika palielināta sociālā aprūpe, it sevišķi sievietēm un jaunajām māmiņām, lai veicinātu dzimstību valstī. Pamata pārtikas preču cenas, komunālie maksājumi un sabiedriskie pakalpojumi ar valsts subsīdijām tika uzturēti nemainīgi zemā izmaksu līmeni.
VDR vadītāji centās īstenot savu sapni par drošu dzīvi, kuru neizdevās īstenot Veimāras Republikāhiperinflācijas un bezdarba dēļ. Ēdiens bija garantēti lēts, komunālie maksājumi zemi un nodrošinātas darbavietas visiem. Vecajiem komunistiem tas šķita daudz svarīgāk par to, ka modernajā sabiedrībā cilvēki vēlas jaunas modes lietas, personīgo automašīnu un VFR dzīves līmeni.[2]
Jau septiņdesmito gadu vidū kļuva skaidrs, ka Honekera politika nespēj panākt plānoto izaugsmi. Sākot ar 1970. gadu, VDR sāka veidoties tirdzniecības deficīts attiecībā pret rietumvalstīm, un no 1975. gada arī attiecībā pret PSRS.
Tā vietā, lai atkal eksperimentētu ar ekonomikas reformām, VDR sāka aizņemties naudu no rietumiem un VFR, lai finansētu šķietamo labklājības pieaugumu.
Problēmas ekonomikā
Galvenās problēmas visām sociālisma valstīm sagādāja to plānveida ekonomikas modelis. Plānveida ekonomika nespēja piemēroties straujām cenu izmaiņām pasaules tirgos, un vienlaikus VDR nespēja savus produktus pārdot pasaulē pietiekošā daudzumā, lai varētu atļauties izturēt šādas cenu svārstības. Rezultātā radās dažādas krīzes un preču iztrūkumi.
1976. gadā pasaulē strauji, gandrīz četrkārt pieauga kafijas cena. 1977. gada vidū VDR tika ierobežota kafijas pārdošana veikalos un restorānos. Tīras kafijas vietā sāka pārdot dažādus tās sajaukumus —ar cigoriņiem, rudziem vai cukurbietēm. Kafijas pārdošana atjaunojās tikai pēc tam, kad 1978. gadā kafijas cenas sāka kristies un VDR noslēdza līgumu ar sociālistisko Vjetnamu par kafijas pupiņu piegādi.
VDR arī izmantoja iespēju tālāk uz rietumiem par pasaules cenām pārdot no PSRS lēti saņemto naftu, taču šie ienākumi ievērojami samazinājās astoņdesmito gadu sākumā līdz ar naftas cenu kritumu.
Līdzīgi kā citas Austumeiropas valstis, VDR aizvien neefektīvāko sociālistisko sistēmu mēģināja piesegt ar aizņēmumiem no rietumvalstīm, lai iegādātos modernākas tehnoloģijas un plaša patēriņa preces. 1980. gados VDR parāds pieauga līdz 40 miljardiem DM. Lai arī valsts IKP bija ap 250 miljardiem DM un parāds it kā nebija liels, VDR nebija cietās valūtas krājumu, lai spētu apmaksāt parādu. 1989. gadā Politbirojam iesniegtā ziņojumā bija aprēķināts, ka parāda maksājumu veikšanai VDR eksporta apjoms būtu jāpalielina no 2 miljardiem DM 1990. gadā uz 11 miljardiem DM 1995. gadā. Uz šādu lēcienu stagnējošā plānveida ekonomika nebija spējīga.
Attiecības ar VFR
Parāde par godu Berlīnes mūra 25. gadadienai
Lai arī attiecību uzlabošanās starp PSRS un ASV ļāva uzlaboties arī abu vācu valstu attiecībām, apvienošanās nebija iespējama tik ilgi, kamēr katrā no tām pastāvēja atšķirīga politiskā sistēma. Kopš robežas pilnīgas slēgšanas 1961. gadā VDR sistēmai bija izdevies nostabilizēties un tā negribēja sevi vājināt, dodot cerības iedzīvotājiem uz drīzu apvienošanos ar VFR labklājības valsti. VDR pastāvēšanai bija jēga vienīgi tik ilgi, kamēr valstī pastāvēja padomju iekārta.
VFR uzskatīja sevi par vienīgo leģitīmo vāciešu valsti, sauca VDR par padomju okupācijas zonu un sākotnēji neuzturēja diplomātiskās attiecības ne ar vienu valsti (izņemot PSRS), kurām bija diplomātiskās attiecības arī ar VDR.
Pēc Villija Branta kļūšanas par VFR kancleru Ostpolitikas ietvaros tika normalizētas VFR attiecības ar Austrumbloka valstīm un ar VDR.
1971. gadā tika panākta četru okupācijas varu vienošanās par Berlīni, kas normalizēja satiksmi starp abām valstīm un sadalīto Berlīni. 1972. gada decembrī ar savstarpēju līgumu tika normalizētas attiecības ar VFR, kas atzina VDR likumīgu pastāvēšanu. Šī vienošanās ļāva abām vācu valstīm 1973. gada 18. septembrī iestāties ANO. VDR ieguva diplomātisku atzīšanu no ASV, Lielbritānijas un Francijas, lai arī tās turpināja neatzīt Austrumberlīni par VDR galvaspilsētu un neizvietoja tajā savas vēstniecības.
Katru gadu 5—7 miljoni rietumvāciešu ieradās VDR, lai apciemotu savus radiniekus. VDR iedzīvotājiem ceļošana uz rietumiem bija ļoti ierobežota, it sevišķi tika ierobežota visas ģimenes došanās ārpus VDR, lai nodrošinātos pret bēgšanu.
Iedzīvotājiem bija iespējas saņemt sūtījumus no radiem rietumos, kā arī naudas sūtījumus, kas tiem ļāva iepirkties īpašos valūtas veikalos.
1987. gada septembrī Ērihs Honekers devās pirmajā VDR valsts vadītāja vizītē uz VFR.
Militārais atbalsts Trešās pasaules valstīm
VDR militārie eksperti Āfrikā aktīvi sāka darboties pēc 1973. gada, kad tika noslēgts sadarbības līgums ar Kongo Tautas republiku. Ideoloģisku iemeslu dēļ PSRS, Austrumeiropas valstis un Kuba sniedza militāru atbalstu visiem režīmiem, kas pasludināja, ka ir gatavi celt sociālismu.
Vairāki tūkstoši armijas un Stasi drošības dienesta ekspertu strādāja pilsoņu kara plosītajās Afganistānas Demokrātiskajā Republikā, Angolā, Mozambikā, Nikaragvā, Etiopijā un Jemenas Tautas Demokrātiskajā Republikā, kur jaunajiem sociālistiskajiem režīmiem palīdzēja nostiprināt bruņotos spēkus un slepenos dienestus. Vācieši, atšķirībā no kubiešiem, aktīvi neiesaistījās kara darbībā, bet vairāk nodarbojās ar apmācību un ieroču piegādēm. VDR armija un slepenais dienests bija aktīvi arī Alžīrijā, Kaboverdē, Gvinejā, Gvinejā-Bisavā, Nigērijā, Tanzānijā, Tunisijā, Zairā un Zambijā.
VDR arī sniedza slepenu atbalstu un apmācīja palestīniešu kaujiniekus.[4]
VDR identitāte
VDR sevi formulēja kā vācu nācijas progresīvās attīstības gala rezultātu. Tās identitāte nebija balstīta uz tās aizņemtās teritorijas vēsturisko identitāti. Tieši pretēji, pieminekļi un ēkas, kas atgādināja par Prūsijas Karalisti, prūšu militārismu, Vācu impērijas un aristokrātijas varu, tika nojaukti, vai arī atstāti pēckara drupu stāvoklī.
Pēc Honekera nākšanas pie varas tika ieviesta norobežošanās (Abgrenzung) politika, kas uzsvēra VDR sociālistisko individualitāti un atšķirību. Īpaši tika uzsvērts tas, ka VDR ir sociālistiska vācu republika, kura var pastāvēt arī bez apvienošanās ar VFR.
1974. gadā VDR konstitūcijas labojumi dzēsa atsauces uz „vācu nāciju” un „vācu vienotību” nosakot, ka VDR ir sociālistiska strādnieku un zemnieku nacionālā valsts, kas ir neatņemama sociālistisko valstu kopības sastāvdaļa.
Sākot ar 1975. gada 7. oktobri, VDR izveidošanas diena bija oficiāla valsts svētku diena.
Pēc 1976. gada 9. Sociālstiskās Vienotības partijas kongresa, propagandas nolūkos no vācu vēstures tika īpaši izcelti progresīvie 19. gadsimta kultūras un politikas pārstāvji.
Administratīvais dalījums
VDR administratīvais dalījums
VDR, lai arī saukta par Austrumvāciju, bija vēsturiskās Vācijas centrs, ko veidoja piecas provinces: Meklenburga, Brandenburga, Saksija, Saksija-Anhalte un Tīringene. Līdz ar 1952. gada administratīvo reformu tika izveidoti 14 apriņķi (vācu: Bezirk): Rostokas, Jaunbrandenburgas, Šverīnes, Potsdamas, Frankfurtes, Kotbusas, Magdeburgas, Halles, Leipcigas, Drēzdenes, Karlmarksštates, Erfurtes, Geras un Sulas apriņķi. 1961. gadā tika izveidots arī atsevišķs Berlīnes apriņķis.
Karlmarksštate (tagad Kemnica) (317 tūkst. iedzīvotāju)
Iedzīvotāji
Iedzīvotāju skaits VDR kritās no 18,4 miljoniem 1950. gadā līdz 16,1 miljoniem 1990. gadā. Apmēram 4 miljoni vāciešu pirmajos pēckara gados uz VDR un VFR bēga no Polijai zaudētajām zemēm. Tālāku iedzīvotāju bēgšanu uz rietumiem sākotnēji izraisīja bailes no PSRS karaspēka varmācības (tai skaitā, vismaz divu miljonu sieviešu izvarošana) un padomju politiskais terors. Vēlākajos gados bēgšanai pamatā bija VFR pieaugošā ekonomiskā labklājība un Stasi vajāšanas.
Laikā no 1949. līdz 1961. gadam uz rietumiem bija aizbēguši 3,5 miljoni iedzīvotāju. Lai novērstu nepārtraukto iedzīvotāju bēgšanu uz rietumiem, 1961. gadā tika uzsliets Berlīnes mūris, taču ekonomisko un politisko iemeslu dēļ cilvēki turpināja bēgt no valsts līdz pat VDR sabrukumam. Paralēli iedzīvotāju bēgšanai, VDR bija zema dzimstība, kas uzlabojās tikai 1980. gados.
Sports
VDR viegatlētes
Neskatoties uz nelielo iedzīvotāju skaitu, 1970. un 80. gados VDR izdevās sasniegt ievērojamus rezultātus sportā, Olimpiskajās spēlēs ierindojoties pirmajā trijniekā pēc medaļu skaita. Labos rezultātus lielā mērā panāca ar visaptverošu dopinga un anabolisko steroīdu izmantošanu, kas noveda pie jokiem par vīrišķīga izskata VDR sportistēm. Agresīvās treniņu metodes noveda pie daudzu sportistu invaliditātes un (pēc Vācijas apvienošanās) tiesas prāvām pret treneriem par nelegālu steroīdu izmantošanu.
Labos rezultātus sasniegt daļēji palīdzēja arī valsts izveidotā talantīgo skolēnu atlases un atbalsta sistēma, kas ar bērniem sāka strādāt jau no pirmajiem skolas gadiem, lai tos attīstītu par veiksmīgiem sportistiem.
VDR sportisti guva labus panākumus velosportā, svarcelšanā, peldēšanā, vingrošanā, vieglatlētikā, boksā, daiļslidošanā un citos ziemas sporta veidos.
Bruņotie spēki
Armijas parāde, 1979
Nacionālā Tautas armija (Nationale Volksarmee) izveidota 1956. gada 1. martā uz Tautas policijas pamata. Tā atradās Nacionālās Aizsardzības ministrijas pakļautībā. Sākotnēji tā bija brīvprātīgā armija, līdz 1962. gadā tika ieviests 18 mēnešu obligātais dienests. Tās sastāvā bija armija, flote un gaisa spēki. Armijas lielums svārstījās, sākotnēji tie bija 85 000 kareivju, bet VDR pastāvēšanas gados tajā bija 175 300 kareivju.
Armija nekad nepiedalījās reālā kara darbībā, taču 1970. un 80. gados vairāki tūkstoši armijas instruktoru darbojās Trešās pasaules jaunattīstības valstīs.
Robežsardze sākumā veidota kā robežas policija Iekšlietu ministrijas pakļautībā. 1961. gadā militarizēta, nodota Aizsardzības ministrijas padotībā un iekļauta Nacionālās Tautas armijas sastāvā. No 1971. gada atkal pastāvēja atsevišķi no Nacionālās Tautas armijas ar gandrīz 50 000 robežsargu. Puse robežsargu bija sevišķi atlasīti jauniesaucamie. Pārējie bija vai nu Stasi darbinieki vai profesionāli robežsargi. Pat šī sistēma nenodrošināja pret robežsargu bēgšanu uz rietumiem. Apmēram 2500 robežsargiem izdevās aizbēgt, vēl 5500 tika arestēti par bēgšanas mēģinājumiem.
Tautas policija. Pēc Nacionālās Tautas armijas izveidošanas 1956. gadā Iekšlietu ministrija paturēja viegli bruņotus motorizētos spēkus 12 000 — 15 000 cilvēku lielumā.
Valsts drošības ministrijas (Stasi) ietvaros pastāvēja 11 000 — 12 000 cilvēku liela Feliksa Džeržinska sargu brigāde, kas nodarbojās ar iestāžu un masu pasākumu apsargāšanu.
Darbašķiras kaujasgrupas veidoja Sociālistiskās Vienotības partijas biedri un tā atradās partijas Politbiroja pakļautībā. Lai arī nomināli tā bija brīvprātīga organizācija, partijas biedriem dalība tajā bija obligāta, tāpēc tās biedros skaitījās 400 000 cilvēku. Tos apmācīja Tautas policija un Iekšlietu ministrija.
VDR vadība skeptiski izturējās pret Mihaila Gorbačova iesākto pārbūves un atklātības politiku. 1989. gada maijā notikušo pašvaldību rezultāti ierastā garā tika viltoti, Nacionālās frontes kandidātiem iegūstot 98,5% balsu. Politiskā apspiešana VDR aizvien vairāk kontrastēja ar liberalizāciju pārējā Austrumeiropā. Kad 1989. gada augustā Ungārija atvēra savu rietumu robežu, tūkstošiem austrumvāciešu bēga no valsts, lai no Ungārijas nokļūtu Austrijā un tālāk VFR. Bēgļiem tika pievērsta plaša rietumu televīzijas uzmanība, ko savos televizoros varēja vērot arī VDR iedzīvotāji.
Ignorējot pieaugošo neapmierinātību, 1989. gada 7. oktobrī tika plaši atzīmēta VDR pastāvēšanas 40 gadu jubileja. Pēc svinīgās parādes Austumberlīnē notika pirmā pret režīmu vērstā demonstrācija. Valstī sākās publiskas demonstrācijas pret pastāvošo režīmu. Īpaši plašas demonstrācijas notika Leipcigā. Lai arī Honekers tās bija gatavs apspiest ar militāru spēku, pārējā partijas vadība nebija gatava asinsizliešanai un 1989. gada 18. oktobrī par pēdējo komunistisko VDR vadītāju uz dažām nedēļām kļuva Egons Krencs.
1989. gada 9. novembra vakarā, neprecīzi interpretējot lēmumu par robežas šķērsošanas atvieglojumiem, VDR robežsargi atļāva brīvu robežas šķērsošanu uz rietumiem. Sajūsminātie vācieši TV kameru priekšā uzsāka Berlīnes mūra nojaukšanu.
1989. gada 1. decembrī VDR parlaments dzēsa konstitūcijas pantus, kas nodrošināja Sociālistiskās Vienotības partijas varas monopolu. Dažu dienu laikā partijas varas aparāts sabruka pilnībā.
1990. gada martā notika demokrātiskas vēlēšanas, pēc kurām norisinājās abu Vāciju un četru okupējošo varu sarunas par Vācijas apvienošanos.
Pēc marta vēlēšanām VFR piešķīra brūkošajai valstij finansiālo palīdzību apmēram 50% apmērā no VDR gada budžeta. 1990. gada 1. jūlijā VDR pārgāja uz VFR naudas Vācu markas izmantošanu.
1990. gada 20. septembrī VDR parlaments ar 299 pret 80 balsīm nobalsoja par to, ka 3. oktobrī piecas tradicionālās provinces, kas veidoja VDR, pilnībā pārņems VFR likumu un iekļausies VFR sastāvā. Tādējādi nenotika divu valstu apvienošanās, bet piecu provinču iestāšanās VFR.
Izmantojot PSRS ekonomikas krīzi, VFR kancleram Helmūtam Kolam apmaiņā pret daudzmiljardu aizdevumiem, izdevās no Mihaila Gorbačova panākt piekrišanu Vācijas apvienošanai un visas Vācijas iekļaušanos NATO. Pēdējie PSRS/Krievijas Federācijas kareivji atstāja Vāciju 1994. gadā.
.svg){kind=small}
.svg)
