Vladimirs Šņitņikovs (krievu: Владимир Вячеславович Шнитников; 1913—1996) bija krievu arhitekts, kurš pēc Otrā pasaules kara darbojās Latvijā.
Dzimis 1913. gada 13. janvārī Maskavā desmit bērnu ģimenē. Beidzis Maskavas Arhitektūras institūtu (1935). Kā students viņš piedalījās Vissavienības atklātajos arhitektūras konkursos. Viņa Minskas Valsts drāmas teātra projektam tika piešķirta trešā balva, balva tika piešķirts arī Radio nama projektam Maskavas Miusas laukumā.[1] Pēc institūta beigšanas sāka strādāt vienā no Maskavas projektēšanas institūtiem un pasniedza arhitektūras projektēšanu Kara inženieru akadēmijā. Pēc viņa projekta Glazovas pilsētā tika uzbūvēti divi linu kombināta cehi.[1]
Otrā pasaules kara laikā dienēja Sarkanajā armijā (1939—1945), projektējot militārās inženierbūves. Sarkanās armijas uzbrukuma laikā sapieru bataljons Šņitņikova vadībā uzcēla tiltus pāri Aiviekstei un pāri Daugavai Skrīveru apkārtnē, pēc tam pāri Lielupei un Misai. Pēc Rīgas ieņemšanas bataljona štābs atradās Imantā, karu pabeidza majora pakāpē.
Pārcēlies uz Rīgu uz pastāvīgu dzīvi, viņš strādāja Latvijas PSR centrālajā projektēšanas institūtā "Latgiprogorstroj", ieņēma valsts celtniecības projektēšanas institūta galvenā arhitekta amatu (līdz 1980. gadam), projektēja dzīvojamo rajonu "Imanta-1".[1] Latvijas Arhitektu savienības biedrs kopš 1946. gada.
Autors un līdzautors liela mēroga arhitektūras darbiem, kuriem bija raksturīgs staļiniskā laikmeta monumentālisma nospiedums, taču Latvijā viņam bija raksturīga arī latviešu nacionālā ornamenta elementu izmantošana ēku projektēšanā.
Cēlis arī dzīvojamās un sabiedriskās ēkas Rīgā, Slokā, Liepājā, Ogrē, Viļakā un citās pilsētās.[1]
Miris 1996. gada 13. oktobrī. Apglabāts Rīgas Meža kapos.[2]