Senās Igaunijas zemes 13. gadsimta sākumā.Senās Igauņu zemes karte Latviešu Indriķa laikā (Matīss Siliņš, 1890).
Vaiga jeb Vaijamā, (latīņu: Wayga; igauņu: Vaiga, Vaiamaa, vācu: Wegele) bija neliela seno igauņu zeme līdz 13. gadsimta Livonijas krusta kariem Igaunijas austrumos (tagadējais Jegevas apriņķis) starp Ugaunijas un Viruzemes teritorijām. Galvenais pilskalns atradās Riolē, ko identificē ar Punameģa kalnu pie Ripukas.
Kristīšana
Indriķa hronikas tekstā minēts, ka 1220. gadā Līvzemesbīskaps Alberts norīkoja Pēteri Kaikevaldi no Somijas un letu priesteri Indriķi no Imeras tagadējās Igaunijas austrumu daļas kristīšanai. Viņi izgāja cauri jau agrāk kristītajai Ugaunijas dienvidu daļai un aiz Emajegi upes sāka savu misionāru darbu, kristījot Ugaunijas ziemeļu daļu, Vaigu un Viruzemi.
Pievienošana Tērbatas bīskapijai
1223.-1224. gada igauņu sacelšanās laikā Vaigu mēģināja pakļaut savai varai Tērbatas kņazs Vjačko, bet pēc uzvaras Tērbatas kaujā tās teritoriju pēc 1224. gada 23. jūlija līguma uz pusēm sadalīja Igaunijas bīskaps Hermanis fon Bukshēvdens (ieguva austrumu daļu) un Zobenbrāļu ordenis (ieguva rietumu daļu līdz ar Normegundi un Mehu). Igaunijas bīskapija vēlāk pazīstama kā Tērbatas bīskapija.
