Tirāns

Mūsdienu valodā tirāns ir vienpersonisks valdnieks, kam ir absolūta vara valstī vai kādā organizācijā. Šāda valdnieka vadītu iekārtu sauc par tirāniju. Terminam ir negatīva pieskaņa, un tas tiek saistīts ar bargu un cietsirdīgu valdītāju, kurš rīkojas savās vai pavisam nelielas iedzīvotāju daļas interesēs. Vārds ir cēlies no grieķu valodas vārda τύραννος (tyrannos), kas nozīmē "neleģitīms valdnieks".

Vēsturiskās nozīmes

Aisimneti

Aisimneti, tulk. - tie, kas atceras (likumus), Senajā Grieķijā tika ievēlēti uz mūžu vai uz noteiktu laika periodu, kad iestājās konflikta situācijas. Viņiem bija īslaicīgas valdnieka pilnvaras. Aisimneti sarakstīja: 1. likumdošanu; 2. īpašuma attiecības; 3. cilvēku attiecību regulēšanu (aizliedza atriebības).

Grieķu tirānija

Antīkās Grieķijas tirānu ziedu laiki bija 6. gadsimts pr. Kr., kad Kleistēnijs (Cleisthenes) valdīja Sikjonā, Peloponēsā, bet Polikrāts valdīja Samosā. Šajā laikā notika ļoti daudz konfliktu un valdību maiņu. Šis laiks sakrīt arī ar persiešu intereses parādīšanos par grieķu zemēm. Nereti tirāni centās persiešus iegūt par sabiedrotajiem, lai spētu noturēties pie varas. Tirānija šajā laikā ne vienmēr tika uzskatīta par negatīvu parādību, jo krīzes brīžos tirāni spēja centralizēt valsti, kā arī reformēt ekonomiku.

Populārisms

Grieķu tirānija daudzos gadījumos izauga no cīņas starp tautu un aristokrātiem vai priesteriem-karaļiem, kuru pretenzijas pēc varas bija balstītas uz tradīcijām un varas pēctecību. Varas gāšanas gadījumos tautas ieceltie tirāni nereti, vismaz viņu valdīšanas pirmajā pusē, bija populāri. Piemēram, tirānu Peisistrātu tautā ilgi atcerājās par gadījumu, kad viņš atbrīvoja kādu zemnieku no nodokļiem sakarā ar viņa zemes gabala neauglību. Īpatnēja bija arī viņa nākšana pie varas Atēnās, jo tā notika ar tautas (nabadzīgāko kalnu iedzīvotāju) atbalstu, kas viņam piešķīra miesassardzi pēc inscenēta uzbrukuma.

Sicīlijas tirāni

Tirāni Sicīlijā uzradās līdzīgu iemeslu dēļ, bet kartāgiešu uzbrukums ieildzināja tirāniju, atvieglojot militāro līderu nokļūšanu pie varas. Tirāni kā Gelo, Hiero I, Hiero II, Dionīsijs Vecākais, Dionīsijs Jaunākais uzturēja plašu galmu un kļuva par kultūras patroniem.

Romiešu tirāni

Romiešu vēsturnieki kā Svetonijs, Tacits, Plūtarhs un Josefs Flāvijs runāja par tirāniju kā pretstatu demokrātijai. Tirānija tika saistīta ar imperiālo valdību un valdniekiem, kas uzurpēja pārāk daudz varas, vājinot Romas senātu. Pretstatā tirāniem brīvību aizstāvošie valdnieki, kas bija par republiku un senātu.