Svīta (franču: suite — 'virkne', rinda, secība) ir baroka instrumentālās mūzikas forma,[1] kas sastāv no četriem vai vairākiem patstāvīgiem skaņdarbiem.[2] Parasti svītā tiek iekļautas vairākas dejas — allemande, kuranta, sarabanda, žīga, un citas, bet svītā arī varēja būt cita veida skaņdarbi, piemēram, prelūdijas, uvertīras ,ārijas,menueti, gavotes, burē, paspjē,rondo, fūgas . Baroka laikā svītas tika rakstītas gan orķestrim, gan soloinstrumentiem.[2] Termins "svīta" radās tika 17. gadsimta vidū, lai gan šāda tipa skaņdarbi tika sacerēti jau agrāk, bet gadsimtu vēlāk — 18. gadsimta 50. gados svītu popularitāte kritās, bet 19. gadsimtā svītas atkal kļuva populāras, piemēram, Pēteris Čaikovskis šajā laikā uzrakstīja svītu no baleta "Riekstkodis".
Atsauces
