Mūzika (sengrieķu: μουσῐκή, mousikḗ — ‘mūzu māksla’) ir mākslas veids,[1] kurā ir ar ausi uztvertas, īpaši izveidotas vai nejauši radušās priekšmetu vai parādību izraisītas gaisa svārstības, kas ar asociāciju, analoģiju un sinestēziju palīdzību iedarbojas uz cilvēka psiholoģisko stāvokli[2] kā intelektuāli vai emocionāli stimulējošs, organizējošs, terapeitisks vai sakrāls līdzeklis.
Mūzika esot cilvēka kā biosociālas būtnes integrāla daļa,[nepieciešama atsauce] nav universāla. Tās definējumi, īpašības un funkcijas ir atkarīgas no kultūras, kurā mūzika pastāv.
Mūzika ir viena no mākslas formām.[1] Tās pamatelementi un izteiksmes līdzekļi ir skaņkārta, ritms, metrs, temps, dinamika, tembrs, melodija, reģistrs, harmonija, faktūra.[2] Mūzika tiek fiksēta ar nošu raksta palīdzību. Moderno nošu pierakstu izgudroja mūks Gvido no Arecas. Tā var būt diferencēta pēc dažādiem principiem: pēc autorības (tradicionālā tautas, akadēmiskā un populārā mūzika), skaņdarba rakstura, atskaņojuma veida, atskaņotāju sastāva, sintēzes ar literatūru un citiem mākslas veidiem, lietojuma funkcijas, skaņkārtu sistēmas, stiliem un žanriem.
Parasti mūzika sastāv no zemākām un augstākām skaņām.
Mūzikas vēsture
Mūzika ir atrodama ikvienā zināmajā kultūrā gan mūsdienās, gan pagātnē, tomēr tā ir bijusi atšķirīga gan laikā, gan telpā. Tā kā visiem pasaules iedzīvotājiem, tostarp visizolētākajām ciltīm, ir zināma mūzika, tiek pieļauts, ka tā radusies vēl pirms cilvēku izkliedēšanās pa visu Zemi. Līdz ar to tiek pieļauts, ka mūzika pastāv vismaz 50 tūkstošus gadu un radusies Āfrikā, kas tiek uzskatīta arī par cilvēku izcelšanās vietu.[3][4]
Par klasisko mūziku mēdz dēvēt visa veida mūziku, kas dominēja Eiropā no 9. gadsimta līdz mūsdienām.[6] Par tās ziedu laikiem uzskata periodu no 16. gadsimta vidus līdz 19. gadsimta sākumam.
