Sofija Romanova (krievu: Софья Алексеевна Романова, 1657—1704) bija mazgadīgo Ivana V un Pētera Ireģente no 1682. līdz 1689. gadam.
Biogrāfija
Dzimusi 1657. gada 17. septembrī (27. septembrī pēc jaunā stila), carevna (царевна). Tēvs — cars Aleksejs I Romanovs, māte — Marija Miloslavska (Мария Ильинична Милославская)
Pateicoties savam mājskolotājam Simeonam Polockim, perfekti pārvaldīja latīņu valodu, orientējās klasiskajā filozofijā, retorikā, dabaszinātnēs, sacerēja dzeju, zināja svešvalodas un klasiskās valodas (sengrieķu, latīņu).
Aktīva mecenāte. Pati sacerēja lugas, kuras iestudēja viņas privātajā teātrī.
Reģente
Pēc cara Fjodora nāves 1682. gadā Bajāru dome, atbilstoši likumam sasauca visu valsts kārtu pārstāvju saeimu, lai tas apstiprinātu 16 gadus veco troņmantnieku Ivanu par caru. Taču Nariškinu dzimta (cara Alekseja atraitne Natālija un viņas daudzie radinieki) izvēlējās apvērsuma ceļu. Puča atbalstītāju vidū bija arī patriarhs Joakims. Viņi sasauca pūli, lai imitētu visu kārtu pārstāvju saeimu, kas vienbalsīgi izsauca par caru 10 gadus veco Pēteri. Pat Tolstojs, vēlāk rakstot savu pasūtījuma propagandas romānu "Pēteris pirmais", neuzdrīkstējās nepieminēt laikabiedru liecības, ka tos pūlī, kuri uzdrošinājās kliegt par Ivanu, Nariškinu ļaudis uz vietas sadūruši ar nažiem. Karandejeva strēļu pulks uzreiz paziņoja, ka šādam neleģitīmam caram uzticību nezvērēs, jo “tronī celts jaunākais, apejot vecāko”. Likumīgā troņmantnieka pusē nostājās arī pārējā armija un jau pēc divām nedēļām tās dumpis piespieda puča rīkotājus atteikties no varas par labu likumam. Beigu beigās par cariem kronēja abus — gan Ivanu, gan Pēteri, — izveidojot divvaldību.
1682. gada 15. septembrī Sofiju ievēlēja par abu mazgadīgo caru reģenti.
1689. gadā Sofija nopietni sastrīdējās ar Strēļu palātas (Стрелецкий приказ — kas līdzīgs mūsdienu Aizsardzības ministrijai) priekšnieku kņazu Hovanski. Augustā sākās Nariškinu dzimtas īstenota pretstāve reģentei — caru Pēteri I izveda no Maskavas. Septembrī Pēteris I ar savu personīgo gvardi (Preobraženskas un Semjonovskas pulkiem) un Hovanska strēļu (strēlnieku) pulkiem sagrāba varu, arestējot reģenti Sofiju un ieslogot Novoģevičjes klosterī (Новодевичий монастырь).
1698. gadā sadumpojušies strēlnieku pulki (t.s. Strēļu dumpis) vēlējās gāzt Pēteri I un celt tronī Sofiju, taču apvērsuma mēģinājums neizdevās. Sofiju ar varu piespieda kļūt par mūķeni ar vārdu Susanna.
Sofija mira 1704. gada 3. jūlijā (14. jūlijā pēc jaunā stila).
Iekšpolitika
Reģentes Sofijas un brāļu Ivana un Pētera attēli uz zelta "ungāra" (krievu: угорский — nosaukums cēlies no līdzīga svara (3,4 g) ungāru zelta monētas standarta) monētas.
Pētera I favorīts kņazs B. Kurakins raksturoja Sofiju: “Sofijas valdīšana sākās taisnīgi un tiesiski, par lielu prieku tautai, jo nekad krievu valstī vēl nebija bijusi tik gudra valdīšana. Pēc septiņiem viņas varas gadiem valsts uzplauka lielā labklājībā, vairojās komercija un amati, zinātnēs pārgāja uz grieķu un latīņu valodām… un uzplauka tad tautas brīvība.” Bet pašu Sofiju raksturoja kā: “Diža prāta un smalkas intuīcijas jaunuve, vairāk ar vīrieša prātu apveltīta”. Jau sievietes parādīšanās Krievijas tronī vien liecina par visu līdzšinējo politisko tradīciju laušanu.
Arī tuvākie Sofijas līdzgaitnieki bija izglītotākie savas sabiedrības pārstāvji: intelektuālis un enciklopēdists Silvestrs Medvedjevs (kuru sodīja ar nāvi pēc Pētera I puča) un kņazs Vasilijs Goļicins, kuru idejas tālu apsteidzas savu laiku. Goļicins bijis neslēpts “eiropofils”, brīvi pārvaldījis vairākas svešvalodas, bija savācis milzīgu privāto bibliotēku. Viņa panākumus, vadot Sūtņu palātu (tā laika ārlietu ministriju), negribot atzina pat viņa ienaidnieki. No laikabiedru liecībām ir zināms par viņa izdomāto zemes reformas projektu — zemniekiem plānoja piešķirt īpašumā zemi, atbrīvojot no daudzām līdzšinējām saistībām un liekot maksāt nodokli tikai naudā.
1682. gadā Sofijai izdevās novērst vecticībnieku sacelšanos, ierosinot sarunas starp viņu līderiem un Baznīcas hierarhiem.
1687. gadā pēc Sofijas rīkojuma Simeons Polockis un enciklopēdists Silvestrs Medvedjevs, dēvēti par “latīņiem” (t.i. “eiropofiliem”) nodibināja "Slāvu-grieķu-latīņu akadēmiju" (Славяно-греко-латинская академия (Заиконоспасское училище)). Tajā mācīties varēja visu kārtu un vecumu ļaudis; bija paredzēta gan laicīgā, gan garīgā izglītība: gramatika, piētika, retorika, dialektika, filozofija, teoloģija, svešvalodas (senslāvu, grieķu, latīņu, poļu).
Ārpolitika
1686. gadā noslēdza "Mūžīgā miera līgumu" (arī Gžimultuva miera līgums — kr. Мир Гжимултовского, pol. pokój Grzymułtowskiego), pārtraucot gadsimtu ilgos karus starp Krieviju un Žečpospolitu.
1689. gadā noslēdza Nerčinskas līgumu (Нерчинский договор) ar Ķīnu par mieru, robežām un sadarbību.
1687. gadā, turpinot jau cara Alekseja uzsākto Krievijas vesternizāciju, nosūtīja uz Franciju sūtniecību sarunām par savstarpēji izdevīgu sadarbību ekonomikā un politikā.
1687. un 1689. gados divas neveiksmīgas kampaņas pret Krimas hanisti, mēģinot nostiprināt un paplašināt Krievijas dienvidaustrumu robežas (šos Sofijas projektus vēlāk pārņēma un centās īstenot Pēteris I).
Literatūra
Седов П.В. Закат Московского царства, царский двор конца XVII века. — СПб.: Петербургский институт истории, изд-во «Дмитрий Буланин», 2006. — 604 с.
.jpg)
.svg){kind=small}
