Koki vai krūmi, to augstums 10—15 m, reti līdz 35 m. Lapas pretējas, veselas, ādainas, kailas, ar gludu vai zobainu malu.
Viena no raksturīgākajām mangrovju sugu pazīmēm ir gaisa saknes un līdz 3–4 m augstas soļotājsaknes (Rhizophora), ar kurām augi stingri nostiprinās plūdmaiņu joslas irdenajā gruntī, elkoņsaknes (Bruguiera, Ceriops), retāk dēļsaknes.
Ziedi ādaini, sīki, necila izskata, nelielās čemurveida vai skarveida ziedkopās zaru galos vai lapu žāklēs, parasti blāvi, dzeltenīgi vai brūngandzelteni, retāk sārti, ātri nobirst. Kauslapas un vainaglapas pa 4 vai 5. Putekšņlapas visbiežāk 8, vienā gredzenā.
Auglis — pasausa oga vai kaulenis, dažreiz pogaļa. Lietus mežos augošajām sugām augli aptver sulīga augļsedze. Mangrovēs sastopamajām sugām auglis dīgst jau kokā uzreiz pēc nogatavošanās, veidojot garu, spēcīgu dīgli (hipokotilu). Nokrītot no koka, dīglis strauji iesakņojas, kā arī spēj ilgi peldēt okeāna straumē, saglabājot ieaugšanas spēju. Svešapputi veic vējš un kukaiņi.[1]
Lietus mežos sastopamās sugas galvenokārt aug dienvidaustrumu Āzijā, Okeānijā un Austrālijas ziemeļos, retāk Madagaskarā, Austrumāfrikā un tropu Rietumāfrikā, ļoti reti Dienvidamerikā. Daudzveidības centrs ir tropu dienvidaustrumu Āzijas zemienes.
Lietus mežos augošās mangrovju sugas ir nelieli koki un, galvenokārt, pameža krūmi, tostarp kāpelējoši.
Mangrovju sugām ir liela nozīme piekrastes pasargāšanā no izskalošanas tropu vētrās. Vietējie iedzīvotāji sarkanmangroves lieto malkai un kokogļu ražošanai, Polinēzijā un Austrumāfrikā no tām iegūst melnu krāsu audumu krāsošanai.
Klasifikācija
Saskaņā ar APG II sistēmu (segsēkļu klasifikācijas taksonomiskā sistēma), sarkano mangrovju dzimta ir iekļauta malpīgiju rindā, lai arī iepriekš Kronkvista sistēma to izdalīja ka vienīgo dzimtu savrupā sarkano mangrovju rindā (Rhizophorales).
.jpg)
