Visu Vācijas teritoriju sabiedrotie okupēja kopš Berlīnes deklarācijas pasludināšanas 1945. gada 5. jūnijā līdz Rietumvācijas izveidošanai 1949. gada 23. maijā. Pēc tam, kad nacistiskā Vācija padevās sabiedroto karaspēkam un sabruka 1945. gada 8. maijā, četras sabiedroto lielvalstis (ASV, Apvienotā Karaliste, Padomju Savienība un Francija) Berlīnes deklarācijā 1945. gada 5. jūnijā apliecināja kopīgu varu un suverenitāti pār okupēto Vāciju ar Sabiedroto kontroles padomi.
Potsdamas konferencē 1945. gada 1. augustā tika noteikta jauna Vācijas austrumu robeža, piešķirot Polijai un Padomju Savienībai visus Vācijas reģionus uz austrumiem no Oderas—Neises līnijas un sadalīja atlikušo Vācijas teritoriju četrās okupācijas zonās ASV, Apvienotās Karalistes, Francijas un Padomju Savienības pakļautībā.[2]
Lai gan trīs sabiedroto lielvaras (ASV, Apvienotā Karaliste un Padomju Savienība) iepriekš vienojās par Vācijas okupāciju, sadalīšanu un jaunajām robežām 1943. gada Teherānas konferencē, par četrām okupācijas zonām vienojās tikai 1945. gada februāra Jaltas konferencē.
Visas Austrijas un Čehoslovākijas teritorijas, kuras Vācija anektēja, tika atdotas atpakaļ šīm valstīm. Lietuvas Klaipēdas apgabalu, ko īsi pirms kara Vācija anektēja, 1945. gadā anektēja Padomju Savienība un nodeva Lietuvas PSR. Visas Beļģijas, Francijas, Itālijas, Luksemburgas, Polijas un Dienvidslāvijas teritorijas, kuras Vācija kara laikā okupēja un anektēja, tika atdotas atpakaļ.
Atsauces
Ārējās saites
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg)
