Dzimis 1932. gada 12. maijā Daugavpils apriņķī, Asūnes pagasta „Sauleskalnos”. Abi vecāki bija latvieši — māte Antoņina Kondratoviča bija mājsaimniece, bet tēvs Jāzeps Kondratovičs strādāja par virsmežsargu Krāslavas virsmežniecības Robežnieku mežniecībā. Bijis otrais bērns sešu bērnu ģimenē.[1]
Izglītība, profesionālā kvalifikācija un darba pieredze
Skolas gaitas uzsāka 1939. gadā Kalēju pamatskolā, kur pabeidza 6. klasi. 1944. gadā sakarā ar Sarkanās armijas tuvošanos tika izdota pavēle meža darbiniekiem pārcelties uz Kurzemi, tāpēc ģimene pārcēlās uz Strazdes pagastu, kur 1945. gada pavasarī Strazdes tautskolā viņš pabeidza 7. klasi. 1950. gadā beidza Talsu vidusskolu. Vidusskolas laikā dabasmācības skolotāja V. Dreimaņa vadībā tika ierīkots izmēģinājumu lauks ar dažādu kultūraugu kolekcijām, kur tika veikti dažādi krustojumi, lai iegūtu jaunas kultūraugu formas. Šis darbs, kā arī bērnībā pavadītais laiks dabas vidū noteica izvēli studijām Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātē. 1955. gadā ieguva augstāko izglītību Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātē, iegūdams biologa-fiziologa un vidusskolas bioloģijas un ķīmijas skolotāja kvalifikāciju.
1955. gada 1. septembrī darbu uzsāka LVU Bioloģijas fakultātes Cilvēku un dzīvnieku fizioloģijas katedrā kā laborants, nostrādājot divus mēnešus. 1955. gada 1. novembrī tika nozīmēts par LVU Botāniskā dārza direktoru. Šajā amatā nostrādāja 10 gadus (līdz 1965). Tā kā LVU Botāniskais dārzs bija mācību, zinātniska un kultūrizglītojoša iestāde, bija jāveic zinātniskais darbs, un 1957. gadā tika uzsākti rododendru ģints pētījumi. Sākumā galvenais uzdevums bija savākt pēc iespējas lielāku kolekciju. Tika pārbaudīta 400 sugu piemērotība Latvijas klimatiskajiem apstākļiem, un no visām pārbaudītajām sugām tikai ap 100 sugu bija piemērotas audzēšanai Latvijā. Līdzās savvaļas sugu introdukcijai tika veidota arī brīvdabas rododendru šķirņu kolekcija. Pirmo septiņu gadu darba rezultāti apkopoti disertācijā „Rododendru introdukcija Latvijas PSR”, kuru 1964. gadā aizstāvot, iegūts bioloģijas zinātņu kandidāta grāds. LVU Botāniskajā dārzā bija izveidota pietiekami liela rododendru kolekcija, lai uzsāktu jaunu šķirņu veidošanas darbu. Paralēli darbam ar rododendriem 1956. gadā Rihards Kondratovičs sāka veidot arī Simsa rododendra (siltumnīcas acāliju) šķirņu kolekciju, vēlāk uzsāka arī selekcijas darbu.[1]
1965. gadā tika iecelts par Bioloģijas fakultātes dekānu (līdz 1969. gadam), specializējās augu izturības fizioloģijā un anatomijā, vienlaicīgi nozīmēts arī par Botāniskā dārza zinātnisko vadītāju.[1] Strādādams dekāna amatā, izveidoja Augu fizioloģijas laboratoriju, kurā kopā ar kolēģiem veica morfoloģiskos un bioķīmiskos pētījumus, uzkrāja faktisko materiālu rododendru ģints kompleksajā izpētē.[2] 1966. gadā no vecākā pasniedzēja kļūst par docentu (līdz 1985. gadam). 1969. gadā tika ievēlēts par LVU partijas komitejas sekretāru līdz 1975. gadam. Paralēli pedagoģiskajam, administratīvajam un sabiedriskajam darbam universitātē zinātniskā darbība kopš 1957. gada bija saistīta ar vienu izpētes objektu — rododendriem. Lai varētu veikt selekcijas darbu, bija nepieciešamas lielas zemes platības, kuru Universitātes Botāniskajā dārzā nebija, turklāt bija jāaudzē arī rododendru stādi pārdošanai, tāpēc 1980. gada 1. jūlijā Babītē tika nodibināta LU Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētava „Babīte”. 1983. gadā PSRS Zinātņu akadēmijas galvenajā botāniskajā dārzā Maskavā Rihards Kondratovičs monogrāfiju „Rododendri Latvijas PSR. Kultūras bioloģiskie pamati” (krievu valodā) aizstāvēja kā disertāciju bioloģijas zinātņu doktora grāda iegūšanai. 1985. gadā viņu ievēlēja profesora amatā Augu fizioloģijas katedrā, kur nostrādāja līdz 2000. gadam. No 1987. līdz 1997. gadam bija LU zinātņu prorektors, bet kopš 1992. gada ir LZA akadēmiķis un habilitētais doktors bioloģijā.[1]
Profesionālās aktivitātes
Daudzu zinātnisko biedrību biedrs — Vācijas (kopš 1997) un Amerikas (kopš 1987) Rododendru audzētāju biedrību, Lielbritānijas Karaliskās dārzkopības biedrības (kopš 2004), Latvijas Dārzkopības un biškopības biedrības (kopš 1959), Latvijas Botāniķu, ģenētiķu un selekcionāru biedrības (kopš 1979), Latvijas Dendrologu biedrības biedrs (kopš 1992) un Latvijas Ainavu arhitektūras biedrības (kopš 1998) goda biedrs.
Viņš bija Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (kopš 1992), Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas loceklis (kopš 1993), žurnāla “Dārzs un Drava” sabiedriskās padomes loceklis (kopš 1990), LR Valsts emeritēto zinātnieku Padomes loceklis (kopš 1995), kluba “Emeritus” valdes loceklis (2000—2015). Vadīja Latvijas Dabas fondu no 1992. līdz 2002. gadam.[3]
Ģimene
R. Kondratovičam ir biologu ģimene. 1957. gadā apprēcējies ar botāniķi Skaidrīti. 1958. gadā piedzima meita Ginta, bet 1963. gadā — dēls Uldis Kondratovičs. Abi bērni arī ir biologi. Rihardam Kondratovičam ir pieci mazbērni un septiņi mazmazbērni.[4]
Selekcija
Ir veikti 589 krustojumi dažādās kombinācijās un no iegūtajām hibrīdajām sēklām izaudzēti daudzi tūkstoši hibrīdo sējeņu, no kuriem selekcijas ceļā izdalīti vairāki simti perspektīvo hibrīdu. Pēc sekmīgas šķirņu pārbaudes par šķirnēm apstiprinātas un iekļautas Lielbritānijas Karaliskās dārzkopības biedrības Starptautiskajā rododendru šķirņu reģistrā 137 brīvdabas rododendru šķirnes un 26 siltumnīcu acāliju šķirnes:
Ar Simsa rododendru kolekciju kopš 2012. gada var iepazīties LU Botāniskā dārza speciālajā Acāliju mājā, kas atrodas blakus Tropu tauriņu mājai, bet rododendru kolekciju var apskatīt LU Botāniskajā dārzā un LU Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavā „Babīte”.
Pagodinājumi un apbalvojumi
Kopš 1955. gada apbavots ar daudziem Latvijas Universitātes pateicības un atzinības rakstiem.[6]
PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādes zelta medaļas par rododendru introdukciju, selekciju un praktisko ieviešanu (1965, 1977, 1981)
ordenis “Goda zīme” (1971)
Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāts par rododendru introdukciju un selekciju Latvijā (1985)
medaļa “Darba veterāns” (1987)
Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1989)
Tēvzemes balva par mūža ieguldījumu rododendru selekcijā (2002)
Latvijas Universitātes emeritētais profesors (2002)
Latvijas Zinātņu akadēmijas un A/S “Itera” balva par nozīmīgu ieguldījumu daiļdārzkopības attīstībā Latvijā (2002)
LZA Lielā medaļa par nozīmīgu ieguldījumu rododendru selekcijā (2006)
Latvijas Universitātes gada cilvēks par zinātniskās skolas izveidošanu (2010)
Rīgas domes un LZA Goda raksts par izcilu selekcionāra darbu, ieguldījumu daiļdārzkopībā un Rīgas atpazīstamības veicināšanu pasaulē (2015)
Latvijas Republikas Ministru kabineta atzinības raksts par ilggadēju un nozīmīgu ieguldījumu rododendru šķirņu selekcijā, dārzu dizaina attīstībā un Latvijas vārds popularizēšanu pasaulē (2016)
Nozīmīgākās publikācijas
Uzrakstītas kopā vairāk kā 630 publikācijas, tai skaitā 7 monogrāfijas, 1 mācību grāmata, 4 mācību līdzekļi.
Kondratovičs R. 1965. Rododendri. Rīga: Liesma, 124 lpp.
Kondratovičs R. 1971. Acālijas. Rīga: Liesma, 144 lpp.
Kondratovičs R. 1976. Augu anatomijas praktikums. Rīga: Zvaigzne, 280 lpp.
Kondratovičs R. 1978. Rododendri. Rīga: Liesma, 180 lpp.
Kondratovičs R., Kondratovičs U. 2002. Rododendru Avīze. — Lauku Avīzes tematiskā avīze, Nr. 8. (74). Rīga: Lauku Avīze, 64 lpp.
Kondratovičs R. 2005. Rododendri un to selekcija Latvijā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 104 lpp.
Kondratovičs R., Riekstiņa G., Kondratovičs U. 2010. Rododendri. LU Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavai „Babīte”-30. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 104 lpp.
Kondratovičs R., Riekstiņa G., Kondratovičs U. 2012. Rododendri manā dārzā. — Lauku Avīzes tematiskā avīze, Nr. 5. (207). Rīga: Lauku Avīze, 64 lpp.
Кондратович Р. 1981. Рододендроны. Рига: Авотс, 231 с.
Кондратович Р. 1981. Рододендроны в Латвийской ССР. Биологические особенности культуры. Рига: Зинатне, 333 с[6]
Atsauces
↑ 1,01,11,21,3Krūze A., Kondratovičs R. 2006. Rihards Kondratovičs: Mūžs kā daudzkrāsu rododendri. — Rakstu krājums: Laikmets un personība, Nr. 8., Rīga, RaKa: 254—286., ISBN 9984-15-813-6
↑ Kondratovičs R. 2015. Rihards Kondratovičs. — Zinātne un mana dzīve. 2.sējums. 46 emeritēto zinātnieku atmiņas un dzīvesgājums, Rīga: LU Akadēmiskais apgāds: 194—212., ISBN 978-9934-18-041-5
