Renault FT-17 (Automitrailleuse à chenilles Renault FT modèle 1917; angļu literatūrā dažkārt dēvēts par Mosquito) bija Francijā ražots vieglais tanks — visizplatītākais tanks Pirmā pasaules kara frontēs, — bruņots ar vienu 8 mm ložmetēju vai 37 mm Puteaux SA 18 L/21lielgabalu, kas atradās 360° rotējošā tornī. Paredzēts kā tiešs kājnieku atbalsts kaujā, kuram jādodas triecienā reizē ar kājniekiem un jāpārvar ienaidnieka šķēršļu joslas un jāiznīcina ugunslīdzekļus.
Sērijveidā šos tankus sāka ražot 1917. gada septembrī ar nosaukumu Char leger Renault FT modele 1917 (no faible tonnage — 'vieglais svars'), ko ērtības labad saīsināja uz "FT-17". Līdz 1918. gada 11. novembra pamieram bija nodoti ekspluatācijā 3177 tanki.
Konstrukcija
Konstruktors Luijs Reno (Louis Renault). Modelis izstrādāts 1916. gadā un decembrī demonstrēts Konsultatīvajai komitejai īpašās artilērijas jautājumos. Pirmais prototips izgatavots 1917. gada februārī.
Tanks svēra tikai 6,5 t (padomju Krievijā būvētais Рено Русский — 7 t); bruņas biezums priekšpusē bija 22 mm, bet pārējās bruņas un bruņu tornī — 16 mm. Apbruņots ar vienu 37 mm ātršāvēju lielgabalu vai vienu ložmetēju; ieroči uzstādīti grozāmā bruņu tornī. Pārvietošanās ātrums 8 km/h, bet modernizētajos tipos palielināts līdz 20 km/h (krievu vieglais tanks pārvietojās ar 8 km/h pa līdzenu, cietu apvidu, bet normālais kaujas ātrums bija ap 4 km/h). Tanka apkalpe bija divi cilvēki: tanka vadītājs atradās priekšējā bruņu telpā, bet šāvējs vadīja šaujamieroci tanka bruņu tornī. Kāpurķēdes rotēja ap katrā puse izbūvētiem rombveidīgiem rāmjiem; bruņu telpa iebūvēta starp šiem rāmjiem. Pateicoties kāpurķedes garumam, tanks spējīgs pārvietoties gandrīz pa jebkādu apvidu, jo tam ir ļoti niecīgs īpatnais spiediens — tikai 0,6 kg/cm² uz zemes virsmas, — tādēļ FT-17 spēja pārvietoties pat pa tādu apvidu, kur jātnieki un dažreiz arī pat kājnieki netika pāri. Bez grūtībām pārvarēja 1,5-1,8 m platus grāvjus un līdz 0,5 m dziļus ūdens šķēršļus; viegli sagāza līdz 40 cm biezas mūra setas un lauza ap 25 cm resnus kokus. Ierakumu nocietinājumus — dzeloņstiepļu aizžogojumus u.tml., — pārvarēja bez kādam grūtībām. Vieglā tanka pārvietošana no viena frontes iecirkņa uz otru un piegādāšana no aizmugures tika īstanota ar 7,5 t smagu platformu palīdzību, kuras vilka traktors. Dažreiz šiem uzdevumiem izmantoja 7 t automobiļus-platformas, kā arī Pierce-Arrow 5 t smagos automobiļus. Lai pārvadātu vienu vieglo tanku rotu, sastāvošu no 25 tankiem, bija nepieciešamas 37 autoplatformas.
Modifikācijas
4 pamatmodifikācijas:
Char à canon 37 — FT-17 apbruņots ar 37 mm Puteaux SA 18 īsstobra lielgabalu (pēc 1918. gada lielgabala tornis tika nevis kniedēts, bet izliets gatavs; aptuveni 1/3 no visiem izgatavotajiem tankiem);
Char mitrailleur — FT-17 apbruņots ar 8 mm Hotchkiss M1914 ložmetēju (aptuveni 3/5 no visiem izgatavotajiem tankiem);
Char signal (arī vienkārši Signal jeb TSF) radioficētais komandiera tanks — bez bruņojuma un tiem bija 3 cilvēku apkalpe (izgatavoja aptuveni 188 eksemplārus);
BS jeb uguns atbalsta — ar 75 mm Schneider haubici nerotējošā, no augšas atsegtā tornī.
Kā pamatbruņojuma tanks Francijas bruņotajos spēkos saglabājās līdz 30. gadu vidum, kad to pakāpeniski sāka nomainīt ar R-35 un Н-39. 20. gados tanku modernizēja, izveidojot modifikācijas М-24/25 (1924.-1925. gada modelis), М-26/27 (1926.-1927. gada modelis), NC-1 jeb NC-27 (1927. gada modelis), NC-28 (1928. gada modelis), NC-2 jeb NC-31 (1931. gada modelis), FT-31, NC-3 jeb D-1, taču neviena no tām netika ražota masveidā. No bāzes modeļa pamatā atšķīrās tikai ar ritošo daļu un jaudīgāku motoru. Francijas bruņotajos spēkos 30. gados lielgabalu FT-17 tika atbruņots (lielgabalus izmantojot R-35 un Н-39 apbruņošanai), bet ložmetēju tankiem 8 mm ložmetējus nomainīja pret 1931. gada parauga 7,5 mm ložmetējiem (tanku sākot dēvēt par FT-31).
Citu valstu bruņojumā
No citām valstīm FT-17 pirmā iegādājās ASV, nopērkot 514 tankus, kurus sekmīgi izmantoja 1918. gada rudens kaujās. Pēc licences ASV uzsāka paši savu Six Ton Tank Model 1917 jeb amerikāņu FT-17 ražošanu. Uzsākot tanku Six-ton Tank M1917 jeb M1917 (Ford Two Man) ražošanu ASV, tajos sāka izmantot Buda 43 ZS motorus. Kopā izgatavoja aptuveni 950 FT-17 (no kuriem 374 bija bruņoti ar lielgabaliem, izgatavoja arī 50 TSF), kas līdz pat 30. gadu vidum veidoja Savienoto valstu bruņutanku karaspēka kodolu (1940. gadā modeli noņēma no apbruņojuma — 329 tankus atdeva Kanādai, bet 212 — Lielbritānijai).
Itālija 1918. gada jūnijā iegādājās trīs FT-17, uz kuru bāzes vēlāk izveidoja savu Fiat 3000. 1923. gadā 12 tankus iegādājās Lietuva (tie bija bruņoti ar Maksim 7,92 mm ložmetējiem ar ūdens dzesēšanu). 1920. gada februārī 9 tankus iegādājās Igaunija (1924. gadā iepirka vēl 12 tankus). 74 tankus iegādājās Rumānija, 48 tankus — Dienvidslāvija. Beļģija iegādājās 54 tankus (aktīvajā dienestā līdz 1934. gadam, pēc tam nodoti žandarmērijai). Mazākas tanku partijas iepirka Čehoslovākija (7), Šveice (5), Nīderlande (2) un Zviedrija (iegādājās NC-27 jeb NC-1 izmēģinājumiem). Lielākais FT pircējs aiz okeāna pēc kara bija Brazīlija (40). Vācijas bruņoto spēku rīcībā bija aptuveni 500 trofeju tanku, kas figurēja ar nosaukumu Pz.Kpfw.17R 730(f) vai Pz.Kpfw.18R 730(f).
Pirmā kauja ar piecu FT-17 piedalīšanos notika 1918. gada 3. jūnijā Villerkotrē, 35 km no Parīzes, kur šie tanki pārrāva fronti 1 km platumā un to neitralizēšanai vāciešiem bija nepieciešams iesaistīt 1 kājnieku pulku un 2 rezerves kājnieku bataljonus.
Ārpus Pirmā pasaules kara frontēm šos tankus izmantoja pilsoņu karā Krievijā — 1918. gada 18. decembrī pirmo FT-17 vienība ieradās Odesā, un 7. februārī pie Tiraspoles izcīnīja pirmo kauju ar Sarkano armiju. Vēlāk vienu no šiem tankiem lielinieki ieguva kā trofeju, izmantojot to kā paraugu pirmā padomju tanka, t.s. "krievu reno" (Рено Русский) samontēšanai (lielākā daļa detaļu bija pa ceļam uz darbnīcām nozagtas, tā kā daudzus svarīgus mezglus nācās uztaisīt no jauna, īsti nezinot oriģinālo specifikāciju).
1919. gadā Polija iegādājās 120 tankus (72 lielgabalu, 48 ložmetēju), no kuriem izveidoja 1. tanku pulku. Poļu FT-17 piedalījās kaujās ar Sarkano armiju pie Bobruiskas, Ukrainā, pie Varšavas un Daugavpils (kopā zaudēja 19 tankus, no kuriem 7 nonāca Sarkanās armijas rīcībā kā trofejas. Vēlāk poļi daļu gaitu zaudējušos tankus novietoja uz dzelzceļa platformām, veidojot bruņudrezīnas "R"). Pēc Neatkaribas kara Polijas armijas tanku skaits tika papildināts un tajā bija jau 174 dažādas modifikācijas FT-17.
Šos tankus izmantoja savstarpējajā karadarbībā arī Turcija un Grieķija 20. gados. Starpkaru periodā tie iegādāti un izmantoti Sīrijā, Marokā, Ķīnā u.c. Spānijas pilsoņu karā republikāņu pusē karoja no FT komplektētais 1. tanku pulks no Madrides, bet frankistu pusē — 2. tanku pulks no Saragosas. 1927. gadā 13 NC-1 iegādājās Japāna, kur to dēvēja par FT-17 Ko — 1929. gadā to modernizēja (tips 89 "Ocu" — 57 mm lielgabals, 75 ZS dīzeļmotors) un 1931.-1933. gados FT piedalījās karadarbībā Mandžūrijā.[1]
Sākoties Otrajam pasaules karam Francijā ierindā vēl bija 536 FT tanku, un nezināms skaits noliktavās. Polijas armijā, sākoties karam, bija 72 FT un 32 bruņudrezīnas "R" (Drezyna pancerna "R"). 1939. gadā FT bija aktīvajā kaujas ierindā arī Grieķijā, Dienvidslāvijā, Rumānijā, Somijā (iegādājās 1919. gadā 32 tankus, vēlāk daļu izmantoja kā dzotus Manerheima līnijas nocietinājumos). Vērmahts Francijā kā trofejas ieguva 1704 tankus FT — okupācijas režīms tos izmantoja stratēģiski svarīgu objektu apsargāšanai un policejiskiem mērķiem. Neliels to skaits tika izmantots dzotiem Atlantijas valnī, bet dažviet ieraka zemē, izveidojot stacionāros ugunspunktus. Vēl 1945. gadā viens FT bataljons piedalījās kaujā ar japāņiem par Hanoju.
Jēkabsons Ē. Franču tanki un karavīri kaujā pie Daugavpils 1919. gadā. // Tēvijas Sargs. 2007. Nr. 6.
Paulockis A. Vieglo tanku piemērotākie tipi. // Latvijas kareivis. Nr.117 (1835), 30.05.1930. 5. lpp.
Adam Jonca. Polish Tracks & Wheels No. 1 : Renault FT 17/NC/NC1/NC2/TSF Renault R35/40, Hotchkiss H35/39. - Mushroom Model Publications: Warsaw, 2009. - 72 p. ISBN 83-61421-01-7
Tiit Noormets, Mati Õun. Eesti soomusmasinad : Soomusautod ja tankid 1918-1940. - Tammiskilp, 1999, ISBN 9985-60-692-2
Rajmund Szubański. Polska broń pancerna 1939. - Wydaw. Min. Obrony Narodowej: Warszawa, 1989
Adam Jońca, Rajmund Szubański, Jan Tarczyński. Wrzesień 1939 Pojazdy Wojska Polskiego Barwa i broń wyd. - WKiŁ: Warszawa 1990, ISBN 83-206-0847-3
Holub Ota. Československé tanky a tankisté. - Naše vojsko: Praha, 1980
