Piebalga

Piebalgas baznīca un pilsdrupas 18. gs. (no Broces krājuma).

Piebalga ir viens no kultūrvēsturiskajiem novadiem Vidzemes centrālajā daļā. Mūsdienās tā teritorijā atrodas Cēsu novadā.

Vēsture

Piebalgas pilsnovads (latīņu: Prebalge) pirmo reizi rakstos pieminēts 1224. gada Tālavas dalīšanas līgumā. 1318. gadā minēta arhibīskapa Piebalgas pils, 1340. gadā uzcēla mūra pili. 1530. gadā Piebalgas pils minēta kā viena no arhibīskapa koadjutora Brandenburgas Vilhelma septiņām galda muižām. No 1599. gadā Piebalgas pilsmuižu pārvaldīja Pārdaugavas Livonijas hercogistes Cēsu vaivads Macejs Dembinskis (Dembinski). 1625. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs atdāvināja Piebalgu admirālim Gildenheimam, bet ap 1670. gadu tā kļuva par kroņa īpašumu.^[1] 1688. gada Zviedru Vidzemes arklu revīzijā minēts, ka pils vairs nav apdzīvota, tās zemes sadalīja divās muižās, ko sāka dēvēt par Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu (Neuhof).

Lielā Ziemeļu kara laikā 1711. gadā Krievijas cars Pēteris I abas Piebalgas muižas piešķīra savam karavadonim Borisam Šeremetjevam, kura pēcnācējiem tās piederēja līdz 1920. gada agrārajai reformai.^[2]

Atsauces

1. «Matīss Kaudzīte. Vecpiebalga. 1926. Valstspapīru spiestuve. 20. lpp. Latvijas Nacionālā Digitālā bibliotēka (LNDB)». Skatīts: 2024. gada 5. decembrī.
2. «pilis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. martā. Skatīts: 2014. gada 19. novembrī.