Pelēkās lapsas ir vienas no vecākajām lapsām, kas ir atrodamas fosilajās paliekās. Izmirušās lapsas Urocyon progressus fosilie kauli ir apmēram 3,5 miljonus gadu veci, daudzi zinātnieki uzskata, ka tā ir pelēkās lapsas (Urocyon cinereoargenteus) priekštece. Pelēkās lapsas vecākie fosilie kauli ir 1,5 miljonus gadu veci. Pleistocēna beigās tā apdzīvoja visu Ziemeļameriku.[4]
Izskats un ieradumi
Agresīva pelēkā lapsa kokā
Pelēko lapsu var labi atpazīt pēc tās sirmā kažoka, lai gan kājas, pakakle un pavēderes sāni ir rudi brūna, pazode, vēders balti. Lapsai ir spēcīgs kakls un gara, kupla aste, kurai pa virspusi stiepjas melna līnija, kas nobeidzas ar melnu astes galu. Tēviņi ir nedaudz mazāki par mātītēm. Pelēkās lapsas ķermeņa garums ir 80—112 cm, astes garums 27–45 cm, svars 3,6—6,8 kg.[3]
Pelēkās lapsas tāpat kā jenotsuņi var kāpt kokos, tādēļ tās mēdz saukt arī par koku lapsām. To nagi ir asi un līki, tādējādi lapsas var ieķerties koku mizā. Tās mēdz kokos patverties no saviem vajātājiem, kā mājas suņiem un koijotiem, vai tās rāpjas kokos, lai tiktu pie augļiem vai medītu. Kokos lapsas var pārvietoties no zara uz zaru, un lejā tās rāpjas tāpat kā kaķi — atmuguriski.
Pelēkās lapsas ir naktsdzīvnieki, pa dienu tās slēpjas midzeņos, kas iekārtoti koku dobumos, kritušos kokos vai izraktās alās. Medīt tā dodas vienatnē. Pelēkās lapsas ir visēdājas, pamatā tās medī trušus, bet reizēm mēdz noķert arī peles un putnus. Pelēkās lapsas ēd jebkādus augļus, un savā diētā patērē daudz vairāk veģetārās barības kā, piemēram, rudās lapsas (Vulpes vulpes).
Reprodukcija
Pelēkās lapsas veido monogāmus pārus. Pārošanās sezona notiek pavasarī, bet mēneši ir atšķirīgi dažādos ģeogrāfiskos rajonos. Grūsnības periods ilgst 53 dienas. Parasti piedzimst 1—7 kucēni. Trīs mēnešu vecumā lapsēni sāk doties medībās kopā ar vecākiem. 4 mēnešu vecumā pelēkās lapsas sāk medīt patstāvīgi. Ģimene turas kopā līdz rudenim, līdz jaunā paaudze sasniedz dzimumbriedumu un izklīst.[3]
Labi saskatāms, kā astes melnā līnija savienojas ar melno astes galu
