Parastais jenots jeb ziemeļu jenots, arī Ziemeļamerikas jenots jeb vienkārši jenots (Procyon lotor) ir jenotu dzimtas (Procyonidae) plēsējs, kas pieder jenotu ģintij (Procyon).
Kārlis Linnejsjenotu klasificēja kā lāču ģints (Ursus) dzīvnieku un nosauca to par garastes lāci (Ursus cauda elongata)
Kristofors Kolumbs bija viens no pirmajiem, kas eiropiešiem aprakstīja jenotu. Tā laika sistemātiķi piedēvēja jenotam radniecību gan ar suņiem, gan kaķiem, gan āpšiem un arī lāčiem.[3]Kārlis Linnejs klasificēja jenotu kā lāču ģints (Ursus) dzīvnieku, nosaucot to par Ursus cauda elongata (latviešu: garastes lācis), vēlāk desmitajā izdevumā tas tika nosaukts par Ursus lotor (latviešu: lācis mazgātājs).[3]ZinātnieksGotlībs Stors 1780. gadā klasificēja jenotu kā jenotu ģints (Procyon) dzīvnieku, kas tulkojumā nozīmē "sunim līdzīgais" jeb "pirms suņa", vai arī Stors ņēma vērā jenota nakts dzīves veidu un iedeva tam zvaigznesProcyon vārdu.[3]
Evolūcija
Fosiliju atradumi Francijā un Vācijā pierāda, ka senākie jenotu dzimtas (Procyonidae) dzīvnieki ir dzīvojuši Eiropā vēlīnajā oligocēnā pirms 25 miljoniem gadu.[4] Aizvēsturiskā dzīvnieka galvaskauss un zobi liecina, ka jenotu un sermuļu dzimtai ir bijis kopējs priekštecis, toties DNS analīzes norāda uz jenotu un lāču radniecību. Aizvēsturiskie jenoti ir šķērsojuši Beringa jūras šaurumu vismaz pirms 6 miljoniem gadu. Tie migrēja līdz Centrālamerikai, un tur izveidojās un attīstījās mūsdienās esošās jenotu dzimtas sugas.[4]Koati un jenoti, iespējams, attīstījās no viena aizvēsturiskā dzīvnieka, kas piederēja Paranasua ģintj, un kurš dzīvoja pirms 5,2—6 miljoniem gadu.[4] Šis pieņēmums balstās uz morfoloģiskās analīzes datiem, toties ir pretrunā ar 2006. gada ģenētiskajām analīzēm, kas pierāda, ka jenoti ir tuvāki radinieki kakomiclijiem.[5] Lielākā daļa mūsdienu jenotu dzimtas sugu dzīvnieki dzīvo siltajos Centrālamerikas un Dienvidamerikas reģionos, toties parastā jenota (Procyon lotor) priekštecis pliocēnā pirms 2,5 miljoniem gadu, kā to pierāda fosilie atradumi, migrēja ziemeļu virzienā, atstājot tropu un subtropu joslu.[6]
Izskats
Jenota raksturīgākā pazīme ir melnais, brillēm līdzīgais matojums ap acīm, ko mēdz saukt par "bandīta masku"
Jenots ir neliels dzīvnieks ar masīvu ķermeņa uzbūvi un salīdzinoši īsām kājām. Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Vidējais ķermeņa garums bez astes ir 41—71 cm, astes garums 19—40 cm, bet visbiežāk tā nav garāka par 25 cm,[6] augstums skaustā 22—30 cm,[7] svars var būt 1,8—13,6 kg, bet parasti tas ir 3,6—9,0 kg. Vismazākie jenoti dzīvo Floridas dienvidos, toties ziemeļu pasugas ir lielākas.[4] Ziemas sākumā jenots var svērt divreiz vairāk kā pavasarī, jo pirms ziemas tas uzkrāj tauku rezerves. Jenota svars ir ļoti mainīgs, to varētu nosaukt par vienu no mainīgākajiem dzīvniekiem pasaulē. Vissmagākais novērotais jenots ir svēris 28,4 kg.[8]
Visraksturīgākā ārējā jenota pazīme ir melnais matojums ap acīm, kas līdzinās maskarādes brillēm. To bieži mēdz saukt par "bandīta masku". Ausis stāvas un nedaudz noapaļotas, to maliņa ir ar baltu apmatojumu. Astes apmatojumam ir gredzenveida krāsojums. Kažoka krāsa parasti ir pelēka, brūna vai pelēkbrūna. Vācijas jenotu populācijai ir ļoti tumši kažoki.[9]Apmatojums ir dubults, apakšā ir bieza pavilna, kas sastāda 90% no visa matojuma, tās garums ir 2—3 cm.[4] Pavilna sargā jenotu no aukstuma, bet stingrākie un garākie akotmati aizsargā pavilnu no samirkšanas.
Īpašības
Jenota priekšķepas plauksta ar labi saskatāmiem taustes matiņiem ap nagiem
Jenots spēj nostāties uz pakaļkājām, kamēr ar priekšķepām tas pārbauda vai manipulē ar dažādiem priekšmetiem.[6] Tā kā kājas, salīdzinot ar ķermeni, ir īsas, tas nespēj ātri skriet vai tālu lēkt. Jenots īsā distancē skrien ar ātrumu 16—24 km/h.[10] Tas labi kāpj kokā un, neskatoties uz savu masīvo augumu, spēj nokāpt no koka ar galvu uz leju. Jenots labi peld, un peldot tā ātrums ir 4,8 km/h.[8] Tas var atrasties ūdenī stundām ilgi. Jenotam ir ļoti laba termoregulācija, tas var sevi atvēsināt gan svīstot, gan elsojot.
Tā kā jenots ir visēdājs, tā zobi nav tik asi un ilkņi nav tik gari kā tipiskiem plēsējiem, kā arī dzerokļi nav tik plati kā zālēdājiem. Jenotam ir izkopta vokalizācija, zinātnieki izšķir 13 dažādas skaņas, no kurām 7 izmanto mātes ar mazuļiem. Viena no tām ir putniem līdzīgā vidžināšana. Šādu skaņu izdod tikko dzimuši mazuļi.
Maņas
Vissvarīgākā jenota maņa ir tauste.[11] Priekšķepas ir īpaši jutīgas, tās sargā stingra, izturīga, ragaina, bet plāna āda, kas samirkstot kļūst elastīga.[6] Jenota ķepām ir 5 pirksti, un starp tiem ir peldplēves. Apmēram 2/3 no plaukstas piemīt spēja sataustīt priekšmetu virsmu. Jenots spēj identificēt priekšmetu to aptaustot un pirms priekšmetam pieskaras ļoti jutīgie matiņi, kas aug tieši virs nagiem.[6] Nagus jenots ievilkt nespēj. Lai arī vienu no pirkstiem jenots lieto kā īkšķi, tas nav īkšķis, kāds piemīt primātiem, līdz ar to arī ķepu spēja manipulēt priekšmetus ir ierobežota, salīdzinot ar primātiem.
Pastāv pieņēmums, ka jenots nav spējīgs atšķirt krāsas, tas visu redz zaļā gaismā. Lai arī jenots lieliski redz tumsā, tā redze tuvumā ir laba, bet tālumā tā ir vāja.[6] Jenotam ir lieliska oža, kas ir svarīgi pie savstarpējās komunikācijas. Savu teritoriju tas iezīmē gan ar sekrētu no dziedzeriem, kas atrodas zem astes, gan ar urīnu un fekālijām. Arī dzirde jenotam ir lieliska, izšķirot skaņas līdz 50 – 85 kHz un spējot sadzirdēt slieku zem zemes.[6]
Ar jenotiem ir veikti tikai daži zinātniski eksperimenti, lai noskaidrotu to inteliģenci un spēju mācīties. Jenotu lielā priekšrocība ir tauste. Zinātnieks H.B. Deiviss 1908. gadā veica eksperimentu ar 13 sarežģītām atslēgām, no kurām jenots spēja atvērt 11. Tās visas jenots atvēra ar mazāk kā 10 mēģinājumiem. Pēc tam, kad jenots bija apguvis atslēgu, viņš spēja to atvērt arī tad, ja tā bija apgriezta kājām gaisā. Deiviss nonāca pie secinājuma, ka jenots spēj aptvert un izprast atslēgas mehānisma abstraktos principus un ka jenota mācīšanās ātrums un inteliģence bija vienlīdzīga ar rēzus pērtiķa spējām.[12]
Pētījumi 1963., 1973., 1975. un 1992. gadā koncentrējās uz jenotu atmiņas izpēti. Šajos pētījumos noskaidrojās, ka jenots spēj atcerēties uzdevumus, ko mācījies pirms 3 gadiem. Zinātnieka B. Pola 1992. gada pētījumā tika noskaidrots, ka jenots spēj nekļūdīgi atšķirt un pazīt vienādus un atšķirīgus simbolus pat pēc 3 gadu pārtraukuma, pirms tam tos mācoties īsu brīdi.[6] Jenots spēj arī saprast atšķirību starp 2 kastēm, kur vienā no tām ir ievietotas 2 vai 4 vīnogas, bet otrā 3 vīnogas.
Kādreiz pastāvēja uzskats, ka jenots ir vientuļnieks, tomēr 1990.
gadu pētījumos noskaidrojās, ka starp jenotiem pastāv specifiskas sociālas attiecības.[13] Radniecīgas mātītes, lai arī katra dzīvo atsevišķi, tomēr dzīvo kopīgā teritorijā un reizēm mēdz satikties iemīļotās barošanās vai atpūtas vietās.[11] Neradniecīgi tēviņi bieži apvienojas vientuļo tēviņu kopienā, lai riesta laikā kopīgi aizsargātu iespējamo pārošanās teritoriju pret nepazīstamiem tēviņiem. Šādā grupā var būt līdz 4 tēviņiem. Tā kā tēviņi var būt agresīvi pret svešiem mazuļiem, tad mātītes izolējas no pārējiem jenotiem, kamēr mazuļi ir ļoti mazi un nevarīgi.[6]
Jenotu teritorijas lielums var būt ļoti atšķirīgs, tas atkarīgs no jenota dzimuma, vecuma un barības resursiem. Pieauguša indivīda teritorija var būt 2 reizes lielāka kā jaunam jenotam. Dakotas ziemeļu prērijās jenotu tēviņa teritorija variē no 6,7 līdz 49,5 km², bet mātītes teritorija 2,3—16,3 km². Purvainajā Ēri ezera apkārtnē vidējais teritorijas lielums ir 0,49 km².[8] Ārpus riesta laika, ja barības resursi ir pietiekami, jenoti nav agresīvi un centīgi robežu sargātāji. Tie mēdz satikties, lai kopīgi ēstu, gulētu un spēlētos.[6] Tomēr apmēram 10—15% jenotu neatbilst tipiskajam uzvedības modelim.[14]
Visbiežāk jenoti ir aktīvi nakts laikā, bet reizēm mēdz doties barības meklējumos arī dienā. Tas ir visēdājs un 33% no apēstā ir dažādi augļi un citas augu daļas, 40% bezmugurkaulnieki un 27% mugurkaulnieki.[6] Pavasarī un vasaras sākumā jenots pamatā pārtiek no kukaiņiem, tārpiem un citiem dzīvniekiem, kas pieejami šajā laikā. Vasaras beigās un rudenī jenots labprātāk ēd augļus, zemes riekstus un valriekstus. Tas izvēlas pēc iespējas treknāku un olbaltumvielām bagātāku barību, jo tiek uzkrāta tauku rezerve ziemai.[6] Pastāv uzskats, ka jenots lielus dzīvniekus, kā putnus un zīdītājus, ēd reti, jo priekšroku dod medījumam, ko vieglāk noķert. Tas īpaši ir iecienījis zivis un abiniekus. Kad dabā ir pieejami bagātīgi barības resursi, jenots kļūst izvēlīgs un individuāls, piemēram, dažādiem jenotiem var garšot atšķirīgi augļi.[8] Ziemeļu reģionos jenots guļ ziemas miegu tik ilgi, kamēr zemi klāj sniegs un barības meklēšana ir apgrūtināta.[8]
Barības mazgāšana
Jenots barību vienmēr pārbauda ar savām priekšķepām, to iztaustot, apgrozot, un daļas, kas viņam nepatīk, atdala un aizmet. Tā plaukstas kļūst īpaši jutīgas zem ūdens, jo ūdens stingro ādu mīkstina. Tomēr nebrīvē novērotais jenotu ieradums, barību pirms apēšanas izmazgāt vai izmērcēt, nav novērots savvaļā.[7] Naturālists Žoržs Bufons (1707–1788) uzskatīja, ka jenotiem trūkst siekalu, ar ko samērcēt barību, tādēļ mērcē to ūdenī, bet tas neapšaubāmi neatbilst patiesībai.[7] Ir noskaidrots, ka nebrīvē jenots mērcē barību, ja ūdenstilpe nav tālāk par 3 metriem, un tiem labāk patīk tekošs ūdens.[8] Visplašāko piekrišanu ir ieguvis skaidrojums, ka jenots barību mērcē, imitējot barības meklēšanu ūdenstilpēs savvaļā. Šim skaidrojumam atbilst arī fakts, ka ūdens dzīvnieki tiek mērcēti daudz biežāk kā pārējā barība.[6]
Vairošanās
Jenotu ģimene kokā
Jenotu riests ir cieši saistīts ar gaišā dienas laika pieaugumu, tas sākas janvāra beigās un beidzas marta vidū.[6] Lai gan ir reģioni, kuros riesta sākšanos nevar izskaidrot ar saulesgaismas pieaugumu. Pētījumos 1990. un 1992. gadā noskaidrots, ka mātītes pārojas ar vairākiem tēviņiem,[15] kā arī, ja mātīte agri zaudē mazuļus, tā sapārojas atkārtoti. Dzimumbriedumu mātītes sasniedz gada vecumā, tēviņi — 2 gados.
Grūsnība ilgst apmēram 63—65 dienas. Parasti piedzimst 2—5 akli, kurli un nevarīgi mazuļi, bet ar viegli saskatāmu melno sejas apmatojumu.[6] To skaits var būt arī lielāks reģionos, kuros mazuļu mirstība ir augsta sakarā ar bargām ziemām un medībām. Jaundzimušie ir 9,5 cm gari un sver 60—75 g.[4] Mazuļus audzina tikai mātīte. Ausu kanāli atveras pēc 18—23 dienām, acis atveras dažas dienas agrāk. Kad mazuļi sasniedz apmēram 1 kg svaru, tie sāk apgūt alas apkārtni. Pieaugušu dzīvnieku barību tie sāk ēst pēc 6—9 nedēļām. Māte tos zīda ar pienu 16 nedēļas. Rudenī ģimene šķiras. Jaunās mātītes paliek mātes tuvumā, bet jaunie tēviņi migrē, meklējot savu teritoriju. Tomēr aukstajos reģionos ģimene bieži paliek kopā arī ziemas laikā, kopīgi iekārtojoties vienā migā, lai aizmigtu ziemas miegā.
Nebrīvē jenots var nodzīvot 20 gadus, bet savvaļā tie dzīvo vidēji līdz 3 gadiem. Ir zināms, ka puse no mazuļiem nesasniedz gada vecumu. Jenoti tiek medīti, tie aiziet bojā auto negadījumos un bargajos ziemas apstākļos. Dabīgie ienaidnieki jenotam ir lūši, koijoti un lielie, plēsīgie putni, kas pamatā medī mazuļus.
Kādreiz uzskatīja, ka nelielās teritorijās Centrālamerikā un Karību jūrassalās dzīvo 5 patstāvīgas jenotu sugas. 2000.
gados, veicot DNS pētījumus, tika noskaidrots, ka 4 no tām ir parastā jenota pasugas, un tikai viena — Kosumelas jenots (Procyon pygmaeus) ir atzīstama par patstāvīgu sugu. Tās ir Bahamu jenots (Procyon lotor maynardi), Gvadelupas jenots (Procyon lotor minor), kas savstarpēji ir ļoti līdzīgi, tad Mariju salu jenots (Procyon lotor insularis), kas ir lielāks par pārējiem, un izmirušais Barbadosas jenots (Procyon lotor gloveralleni).[16]Ģenētiskie pētījumi pierādīja, ka starp Gvadelupas jenota un Bahamu jenota populācijām praktiski nav atšķirību. Šobrīd "Pasaules Zīdītāju sarkastā" (Mammal Species of the World) Gvadelupas jenots tiek sistematizēts kā Bahamu jenots, un nosaukums Procyon lotor minor tiek uzskatīts par Bahamu jenota Procyon lotor maynardisinonīmu.[17]
Kopumā parastam jenotam ir 28 pasugas: 3 jaunas pasugas un 25 vecās.[18] Apmēram 15 pasugas savstarpēji ir ļoti līdzīgas un pamatā atšķiras ar kažoka krāsu, auguma lielumu un citām nelielām atšķirībām. Visbiežāk sastopamās jenota pasugas ir austrumu jenots (Procyon lotor lotor) un Misisipi ielejas jenots (Procyon lotor hirtus). Abiem kopīga iezīme ir tumša kažoka krāsa un garš apmatojums, bet Misisipi ielejas jenots ir lielāks par austrumu jenotu. Austrumu jenots ir sastopams visos ASV šatos un Kanādas dienvidu provincēs līdz Dienvidkarolīnai un Tenesī dienvidos. Arī Misisipi ielejas jenots ir sastopams visos ASV štatos un Kanādas dienvidu provincēs līdz Luiziānai, Teksasai un Ņūmeksikai dienvidos.[4]
↑«NPO Picchio». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 12. augustā. Skatīts: 2010. gada 8. martā.
↑ 3,03,13,2Holmgren, Virginia C. (1990). Raccoons in Folklore, History and Today's Backyards. Santa Barbara, California: Capra Press. ISBN 978-0-88496-312-7
↑ 11,011,1Bartussek, Ingo (2004) (in German). Die Waschbären kommen. Niedenstein, Germany: Cognitio. ISBN 978-3-932583-10-0.
↑Davis, H. B. (October 1907). "The Raccoon: A Study in Animal Intelligence". The American Journal of Psychology (Champaign, Illinois: University of Illinois Press) 18 (4): 447–489. doi:10.2307/1412576
↑Gehrt, Stanley D. (1994). Raccoon social organization in South Texas. (Dissertation at the University of Missouri-Columbia)
↑Gehrt, Stanley; Fritzell, Erik K. (March 1999). "Behavioural aspects of the raccoon mating system: determinants of consortship success". Animal behaviour (Amsterdam: Elsevier) 57 (3): 593–601. doi:10.1006/anbe.1998.1037
↑Helgen, Kristofer M.; Wilson, Don E. (January 2003). "Taxonomic status and conservation relevance of the raccoons (Procyon spp.) of the West Indies". Journal of Zoology (Oxford: The Zoological Society of London) 259 (1): 69–76. doi:10.1017/S0952836902002972. ISSN 0952-8369
_2.jpg)
