Pēteris Rizga, arī Pēteris Risga (1883—1955) bija latviešu biškopis un sabiedriskais darbinieks. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas profesors, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis.
Dzīvesgājums
Dzimis 1883. gadā Sēlpils pagastā zemnieku ģimenē. Mācījās Jēkabpils pilsētas skolā un Jelgavas Skolotāju institūtā. 1901. gadā sāka strādāt Sēlpils pagastskolā kā skolotāja palīgs. Piedalījās 1905. gada revolūcijas notikumos Sēlijā. 1906.—1907. gadā apcietinājumā, 1908. gadā emigrēja uz ASV, kur strādāja akmeņlauztuvēs Meinas štatā, vēlāk par galdnieku vagonu remonta rūpnīcā un par dārznieku Bostonā, Hārvarda Universitātes botāniskā dārza direktora privātajā parkā. Kopā ar brāli iegādājās zemnieku saimniecību, nodarbojies ar putnkopību un biškopību. Studēja Bostonas Universitātē, iegūstot bakalaura (1918) un maģistra (1921) grādus.[1] Strādājis arī Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā.
Pēc atgriešanās dzimtenē 1922. gadā viņš strādāja Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes Rūgšanas tehnoloģijas laboratorijā par asistentu. 1922. gadā
palīdzēja Vecbebru muižā iekārtot biškopības un dārzkopības skolu un 1924. gadā Vecauces muižā izveidoja mācību dravu studentu prakses vajadzībām.
1929. gada sākumā P. Rizga aizstāvēja savu habilitācijas darbu „Stropa svara maiņa atkarībā no dažādiem apstākļiem”, tika apstiprināts par privātdocentu. 1930. gadā ar visu ģimeni pārcēlās darbā uz Vecauces saimniecību, atbrīvojās no asistenta pienākumiem laboratorijā un uzsāka vistu paraugfermas izveidi. 1938. gadā viņu ievēlēja par LU docentu, bet 1939. gadā jaunizveidotajā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā organizēja un vadīja Biškopības un putnkopības katedru.
Pēc Latvijas okupācijas ievēlēts par Tautas Saeimas deputātu (1940).[2]
Pēc Otrā pasaules kara 1945. gadā P. Rizgam piešķīra profesora nosaukumu un apstiprināja lauksaimniecības zinātņu doktora grādu. Tūlīt pēc Latvijas PSR ZA nodibināšanas 1946. gadā profesoru Rizgu apstiprināja par korespondētājlocekli biškopības un putnkopības nozarē.[3]
Miris 1955. gada 29. oktobrī, apglabāts Rīgas Meža kapos.[4]
Darbi
Izgudrojis jauna tipa bišu stropu, ko nosaucis par Auces stropu, kas vēlāk dēvēts par Latvijas stāvstropu. Izgatavojis arī oriģinālu viršu medus spiedi.[5]
Vecauces izmēģinājumu saimniecībā izveidoja šūnu pārstrādes darbnīcu. Ieviesis Latvijā ceļojošās dravniecības metodi un mākslīgo šūnu izgatavošu.[6]
- Pēteris Rizga. Jaunais drawneeks: bischkopiba eesahzejeem, ar 50 ilustrazijam un moderna stropa planu. Riga: A. Gulbis, 1925.
- Pēteris Risga. Drava un strops. Rīga: Mitrevics, 1930.
- Pēteris Rizga. Bišu ziemošana. Rīga: J. Mitrēvics, 1930.
- Pēteris Rizga. Mūsu dravniecības attīstības ceļi. Rīga: J. Mitrēvics, 1931.
- Pēteris Rizga. Praktiskā dravniecība. Rīga: Klints, 1936.
- P. Risga. Bišu un viņu nesto nektara un ziedu putekšņu nastiņu svars un svara maiņas iemesli. Rīga: Latvijas Universitāte, 1936.
- P. Rizga, M. Bembere. Biškopība. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1958.
Literatūra
- V. Upītis, J. Āboliņš. Pēteris Rizga dzīvē un darbā. Rīga: Zinātne, 1985.
Atsauces
|
|---|
| | Prezidijs | |
|---|
| | Deputāti | |
|---|
| | Saistītie raksti | |
|---|
| | Kategorijas | |
|---|
|
