Mahmuds II (osmaņu turku valodā: محمود ثاني [mahmudî ʃa:ni:]) (1785. gada 20. jūlijs — 1839. gada 1. jūlijs), 30. Osmaņu impērijas sultāns (1808-1839), sultāna Abdulhamida I dēls.
1808. gadā pie varas esošais viņa pusbrālis, sultāns Mustafa IV (1807-1808), pēc apvērsuma mēģinājuma pavēlēja Mahmudu sodīt ar nāvi, kopā ar brālēnu, gāzto sultānu Selimu III (1789-1807). Selimu izdevās nogalināt, bet Mahmudu veiksmīgi paslēpa viņa māte, kura sarīkoja sacelšanos pret Mustafa, lai viņa vietā Mahmuds kļūtu par sultānu. Pēc atentāta, sacelšanās vadonis Mustafa Bajrakdars kļuva par Mahmuda II lielvezīru.
Lielvezīrs Mustafa Bajrakdars ierosināja turpināt sagatavošanos reformām, kuras bija apstājušās dēļ Mustafa IV 1807. gadā sarīkotā apvērsuma. Tomēr, Ibrahima kareivjiem izdevās nogalināt lielvezīru un uz laiku apturēt iespējamās reformas. Vēlāk Mahmuda II reformas tomēr tika uzsāktas visā impērijā.
Mahmuda II valdīšanas laikā Osmaņu impērija pieredzēja pirmo savas pavalsts atdalīšanos: 1821. gadā ar atklātu pretošanos pret Osmaņu varu, uzsākās Grieķijas neatkarības karš un jau 1832. gada jūlija Konstantinopoles līgums nodrošināja Grieķijas neatkarības atzīšanu. Ar šo līgumu sākās Osmaņu impērijas faktiska sadalīšanās mazākās valstīs, jo citas ne-turku tautības visā impērijā sāka veidot nacionālās kustības.
Sultāna lielākais sasniegums bija jeničeru armijas korpusa likvidēšana 1826. gadā un jaunas, laicīgas Osmaņu armijas izveide. Tika uzsākti sagatavošanas darbi plašajām Tanzimata reformām, kuru rezultātā tika radikāli mainīts ģērbšanās stils, arhitektūra, likumdošana, valsts pārvaldes iekārta un tika uzsākta zemes reforma.
Mahmuds II mira 1839. gadā dēļ tuberkulozes un viņa bērēs piedalījās lieli cilvēku pūļi. Pēc viņa par sultānu kļuva viņa dēls Abdulmedžids I.
Ārējās saites
.svg){kind=small}
