Abdulhamids I, arī Abdulhamids Svētais (osmaņu turku valodā: عبد الحميد اول [abdy:l hami:di evvel]) (1725. gada 20. marts — 1789. gada 7. aprīlis) bija Osmaņu impērijas sultāns (1774. gada 21. janvāris — 1789. gada 7. aprīlis). Viņa tēvs bija sultāns Ahmeds III (1703—1730) un viņš nokļuva tronī pēc sava brāļa Mustafa III (1757—1774).
Dzīve harēmā
Saskaņā ar osmaņu galma tradīcijām, viņš līdz nokļūšanai tronī kopā ar saviem brālēniem un māsīcām dzīvoja slēgtajā Topkapi pils harēmā. Pamata izglītību vēsturē un kaligrāfijā viņam nodrošināja viņa māte sultāna Rabia Semi.
Dzīve ieslodzījumā viņu bija attālinājusi no laicīgās dzīves un tādēļ viņa palīgi un padomnieki varēja brīvi ar viņu manipulēt. Savos uzskatos Abdulhamids I bija ļoti reliģiozs un tādēļ atbalstīja pacifistisku politiku. Viņa valdīšanas sākumā valsts finanses bija diezgan sliktā stāvoklī un vairs nevarēja atļauties iespaidīgos maksājumus jeničeriem. Neskatoties uz viņa miermīlīgumu, notika karadarbība un Kozlujas kaujā osmaņi zaudēja, kā rezultātā 1774. gada 21. jūlijā tika noslēgts Kičikkainardžas līgums.
Cēlsirdīgais sultāns
Neskatoties uz neveiksmēm karalaukā, Abdulhamids tika uzskatīts par cēlsirdīgako no visiem osmaņu sultāniem. 1782. gadā viņš pārņēma ugunsdzēsēju brigādes vadību, bet, pateicoties savai reliģiskajai pārliecībai, cilvēki viņu iesauca par svēto (veli). Kad Abdulhamids bija kāpis tronī, karaspēka vadība viņam prasīja prēmijas, bet sultāns atbildēja: „Mūsu kasē vairs nav prēmiju un tagad tas jāielāgo visiem mūsu dēliem karavīriem.”
Abdulhamidam izdevās apturēt sacelšanos Sīrijā un Morejā, bet uz Krimas zaudējumu fona šie panākumi bija niecīgi. 1787. gadā pret Krieviju atkal tika pasludināts karš, bet Krievijas pusē nostājās Austroungārija. Osmaņu pusē pievienojās Zviedrija un Prūsija, bet nesniedza nekādu praktisku atbalstu. Neskatoties uz nelieliem panākumiem karā ar Krieviju, Osmaņu impērija 1788. gadā zaudēja Očakovu, kurā krievi nogalināja visus iedzīvotājus. Četrus mēnešus vēlāk, sešdesmit četru gadu vecumā Abdulhamids mira un tika apglabāts Bahčekapi kapličā, ko pats sev bija uzcēlis.
Ģimene
Sievas: galvenā sieva Aiša Sinepervere, Hatidže Ruhšaha, Huma Šaha, Aiša, Binaza, Dilpezire, Mehtabe, Misli Najaba, Mutebere, Nevrese un Mihribana.
Dēli: Mustafa IV (1807—1808) (Aišas Sineperveres dēls), Mahmuds II (1808—1839), Murads, Nusrets, Mehmeds, Ahmeds, un Suleimans.
Meitas: Esma, Emine, Rabia, Saliha, Alimsaha, Durusehvara, Fatma, Meliksaha, Hibetullaha un Zekije.
Ārējās saites
.svg){kind=small}
