Latgales priekšpilsēta (iepriekš Maskavas priekšpilsēta, Maskavas Ārrīga jeb Aprīga, Maskavas rajons) ir viens no sešiem Rīgas pilsētas administratīvajiem rajoniem, kas atrodas Rīgas dienvidaustrumu daļā Daugavas labajā krastā.
Latgales priekšpilsētas platība ir 50 km², bet iedzīvotāju skaits (2018. gada 1. jūlijs) bija 183 287 (lielākais Rīgā pēc iedzīvotāju skaita).[3]
Vēsture
Latgales priekšpilsēta vēsturiski veidojusies no vairākām atšķirīgām Rīgas daļām. Jau 1208. gadā tagadējā Ķengaraga teritorijā Zobenbrāļu ordenis uzcēla Bertolda dzirnavas, kas kalpoja kā nocietinājums Rīgas pievārtē.
14. gadsimtā tieši aiz pilsētas vaļņiem Daugavas krastmalā izveidojās Lastādijas priekšpilsēta, kurā atradās kuģu būvētava, kokzāģētava, pelnu dedzinātava, tur atradās arī noliktavas, šķūņi un algāžu koka namiņi.
Zviedru Vidzemes laikā Johans Rodenburgs izstrādāja Rīgas priekšpilsētu nocietinājumu loka plānu ar ielu planojumu šī loka iekšienē, ko 1652. gadā apstiprināja Rīgas ģenerālgubernators Gustavs Horns. Aizsardzības un tirdzniecības vajadzībām gar priekšpilsētas ārējo robežu izraka kanālu pa tagadējās Dzirnavu ielas gaitu līdz tagadējai Marijas ielai, kas vēlāk ieguva Rodenburga grāvja nosaukumu (aizbērts 19. gadsimta otrajā pusē). Lielā Ziemeļu kara laikā priekšpilsētas nodedzināja, ārējā kanāla rakšana netika pabeigta.[4]
Pēc kara beigām un Rīgas pievienošanas Krievijas Impērijai aiz Rodenburga grāvja Daugavas krastā apmetās baltkrievu strūdzinieki, patvērumu atrada arī Krievijā vajātie vecticībnieki, ap 1760. gadu dibināts Rīgas Grebenščikova lūgšanu nams. Kad 1766. gadā izdeva noteikumus par ebreju atrašanos Rīgas pilsētā, ebrejiem bija atļauts 6 nedēļas tirdzniecības nolūkā dzīvot apmetnē aiz pilsētas Jāņavārtiem, kur atļāva ierīkot arī pirmo ebreju lūgšanu namu.
1771. gadā izstrādāja Rīgas priekšpilsētas pārplānošanas projektu, kas paredzēja izveidot jaunu nocietinājumu (palisāžu) joslu tagadējās Matīsa ielas apvidū. 1774. gadā priekšpilsētu sadalīja divās administratīvās daļās - Pēterburgas un Maskavas (vācu: Moskauer Vorstadt) priekšpilsētās, kuru robeža tolaik gāja pa tagadējo Krišjāņa Barona ielu. 1812. gada kara laikā Maskavas priekšpilsētas ēkas atkal nodedzināja.
Pēc kara beigām Rīgas ģenerālgubernators Filipo Pauluči 1813. gadā lika sagatavot priekšpilsētu atjaunošanas plānu. Maskavas forštatē 1818.—1822. gadā uzcēla Rīgas Jēzus baznīcu. Pēc lēmuma nojaukt Rīgas nocietinājumus Johans Daniels Felsko 1856.—1857. gadā izstrādāja jaunu priekšpilsētu attīstības projektu. Jaunajā priekšpilsētā no Krievijas Impērijas nometinājuma joslas ieceļoja turīgie ebreju tirgoņi, bet no centrālajām guberņām krievu rūpnīcu strādnieki.
Pēc 1888. gada Maskavas priekšpilsētu pārdēvēja par Maskavas pilsētdaļu (Moskauer Stadttheil) jeb "Maskavas Ārrīgu"[5] jeb "Maskavas Aprīgu"[6] un sadalīja vairākos policijas iecirkņos. Šajā laikā sākās intensīva fabriku būve, kas turpinājās līdz pat kara sākumam 1914. gadā.
Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas 1941. gadā Latgales priekšpilsētu pārdevēja par Maskavas rajonu. 1968. gadā Maskavas rajona teritorija tika paplašināta tagadējās Šķirotavas, Pļavnieku, Rumbulas un Dārziņu apkaimēs.
Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas 1991. gadā atjaunoja Latgales priekšpilsētas nosaukumu.
Apbūve
Latgales priekšpilsētas senākajā daļā daudzviet saglabājusies 19. gadsimta vidus un beigu koka arhitektūra, 19. un 20. gadsimtu mijā celtie īres nami, 1925.—1930. gadā Rīgas valdes celtās daudzīvokļu ēkas Samarina (tagadējā Lomonosova) un Jāņa Asara ielā.
1958. gadā Turgeņeva ielā uzcēla Zinātņu akadēmijas augstceltni. Pēc 2000. gada gar Krasta ielu uzcēla daudz tirdzniecības namu.
