Latgales Zemes padome vai Latgales Pagaidu zemes padome (latgaliešu: Latgolas Pagaidu zemes padūme) bija 1917. gada aprīlī ievēlēta Latgales pašpārvaldes institūcija, kas cīnījās par Latgales atdalīšanu no Vitebskas guberņas un pievienošanu pārējai Latvijai. Padomi atbalstīja Latgales poļu minoritāte, bet tās lēmumiem pretojās Latgales krievu un ebreju minoritātes.[1]
Vēsture
Latgales Pagaidu zemes padome tika izveidota pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 27. aprīlī Pirmajā Latgales latviešu kongresāRēzeknē un tajā bija 60 deputātu vietas, no tām 24 bija rezervētas poļu, krievu un ebreju minoritātēm. Par padomes priekšsēdētāju ievēlēja Franci Trasunu, kas pārsvarā uzturējās Pēterburgā. Padomes administratīvās un saimniecības lietas Rēzeknē vadīja valdes sekretāre Valērija Seile (Seilis). Padomes sesijas notika 1917. gada 9. jūnijā, 20. septembrī un 26. novembrī.
Latgales Zemes padomes mērķis bija pārņemt zemstes iestāžu funkcijas, taču Krievijas Pagaidu valdība neatzina šo padomi par pašvaldības institūciju.
Zemes padome iesniedza Kerenska pagaidu valdībai memorandu par Latgales atšķiršanu no Vitebskas guberņas un pievienošanu Vidzemes guberņai, vēlāk prasību izveidot atsevišķu Latgales vēlēšanu iecirkni Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās, taču Krievijas valdība to neatbalstīja.
Pēc Oktobra revolūcijaslielinieki 1917. gada 3.—4. decembrī organizēja Vitebskas guberņas latgaliešu apriņķu padomju kongresu (Съезд Советов латгальских уездов Витебской губернии), ko dēvē arī par Otro Latgales kongresu. Tajā ievēlēja Latgales Pagaidu izpildkomiteju 36 locekļu sastāvā, pēc kuras iniciatīvas Krievijas PSFR Tautas komisāru padome 1917. gada 14. decembrī izdeva rīkojumu Nr. 93. par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu Vidzemes guberņai, kas tolaik bija Iskolata pārvaldē.
Kad 1918. gada februārī Latgali okupēja ķeizariskās Vācijas karaspēks, Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu zemstes sapulces 1918. gada 18. maijā ievēlēja Latgales Centrālo zemes padomi (LCZP) 15 cilvēku sastāvā. No katra apriņķa bija 5 pārstāvji, to vidū Latgales Zemes padomes locekļi J. Grišāns, S. Kambala, A. Laizāns, J. Pabērzs, V. Seile, V. Soltāns, A. Velkme, A. Zaļevskis. Pirmā padomes sesija notika 1918. gada 4.—5. oktobrī Daugavpilī, kurā par LCZP priekšsēdētāju ievēlēja R. Engelhardu.
Padome izstrādāja rezolūciju, kurā uzsvēra iedzīvotāju vēlmi pievienoties Vidzemes un Kurzemes guberņai, bet Vācijas valdību lūdza neatdot Latgali "no austrumiem draudošajai anarhijai un visa veida kultūras iznīcināšanai". Nolēma sūtīt savus pārstāvjus uz Berlīni, Kauņu un Rīgu, ievēlēja Latgales pārvaldīšanas centrālo komiteju 3 latviešu, 2 poļu un 1 vācieša sastāvā. 11. oktobrī Latgales zemstu sapulces pārstāvis iesniedza Vācijas valsts kancleram lūgumu neizvest vācu karaspēku no Latgales līdz miera noslēgšanai Rietumos.
15. oktobrī Latgales Centrālā zemes padome otrajā sēdē Daugavpilī sprieda par pašaizsardzības vienību organizēšanu, ievēlēja pašaizsardzības komiteju piecu cilvēku sastāvā.
25. oktobrī Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome iesniedza vācu 8. armijas pavēlniecībai lūgumu aizsargāt Latgali.
30. oktobrī LCZP trešajā sēdē Daugavpilī ar Vācijas armijas pārstāvju piedalīšanos sprieda par zemes aizsardzības jautājumu. Pēc S. Kambalas priekšlikuma izveidoja apgabala civilās pārvaldes priekšnieka amats, ievēlot tajā A. Zaļevski ar uzdevumu organizēt aizsardzību sadarbība ar Krievijas Ziemeļu korpusu Pleskavā.[2]
5.—8. novembrī Apvienotās Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas zemes padomes sēdē Rīgā izskatīja LCZP priekšsēdētāja R. Engelharta lūgumu pievienot Latgali topošajai Baltijas valstij:
Uz demokrātiskiem pamatiem vēlētais Latgales kongress, aprīlī un 3. decembrī 1917. gadā, Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķu sapulces aprīļa un maija mēnesī 1918. gadā un vispārīgs Latgales landtāgs 4. un 5. oktobrī 1918. gadā vienbalsīgi pieņēmuši lēmumu par Latgales atdalīšanos no Krievijas un pievienošanos Baltijai. Man ir uzdots lūgt Vidzemes un Igaunijas Zemes padomi, lai tā pieņemtu Latgales (visu 4 provinču)[3] pievienošanu Baltijas valstij un dotu Latgales centrālai pārvaldei atļauju jau tagad ņemt dalību turpmākās valsts satversmes apspriešanā.
[4]
Bez tam Zemes padomei bija iesniegts Pečoru priekšstāvju lūgums par pievienošanos Vidzemei.[4]
14. novembrī Latgales civilās pārvaldes priekšsēdētājs Antonijs Zaļevskis paziņoja, ka Vācijas militārās iestādes paliek Latgalē, lai «uzturētu tiesisku kārtību».
17. novembrī Vācijas 8. armijas pavēlniecība "vietējo iedzīvotāju ievēlēto iestāžu" pārziņā nodeva teritoriju austrumos no līnijas Krāslava—Sīvera ezers—Rušonu ezers—Strutāni—Stampaku purvs.
Latvijas Tautas padome 1918. gada 17. novembrī nolēma iekļaut 18 Latgales Zemes padomes delegātus Tautas padomē. Latvijas Republikas pasludināšanas svinīgajā sēdē 1918. gada novembrī Latgales Zemes padomi pārstāvēja Staņislavs Kambala.
22. novembrī Vācijas karaspēks atstāja Viļaku, Sarkanās armijas Pleskavas strēlnieku divīzija ieņēma Zilupi. 25. novembrī Latgales civilpārvaldes vadītājs A. Zaļevskis atteicās pārņemt Vācijas okupācijas varas iestādes, aizbildinoties ar tās izraisīto haosu apgabalā.
28. novembrī Sarkanās armijas daļas ieņēma Ludzu, 30. novembrī Rēzekni.[5]
1918. gada 30. novembrī Latgales Zemes padome deleģēja savas pilnvaras Tautas padomei un darbību beidza.
