Kristīgā baznīca ir jēdziens, ar kuru parasti apzīmē Pasaules kristiešu kopienu. Pastāv ne visu atbalstīts priekšstats, ka visi kristieši veido vienu kopīgu baznīcas "ķermeni". Jaunajā Derībā jēdziens ἐκκλησία (baznīca vai sapulce) tiek lietots, lai apzīmētu atsevišķu ticīgo kopienu vai apzīmējot visus ticīgos. Mūsdienās pastāv vairākas baznīcas, kuras tiek sauktas par konfesijām, un kuras sīkāk iedalās nacionālajās baznīcās.
Vēsture
Kristīgā baznīca radās mūsu ēras sākumā Jūdejā, Romas impērijā, balstoties uz Jēzus Kristus mācību. Tiek uzskatīts, ka pirmā kristiešu draudze izveidojās Jeruzalemē jau 50 dienas pēc Jēzus augšāmcelšanās. Ap 50. gadu Jeruzalemē notika pirmais apustuļukoncils. Baznīca izplatījās pa visu Romas impēriju un arī ārpus tās, par spīti tam, ka vairākus gadsimtus Romas impērijā tā bija aizliegta un notika kristiešu vajāšanas, līdz 313. gadā Milānas edikts atļāva reliģijas brīvību Romas impērijā. Baznīca Romas impērijā bija sadalīta diecēzēs, no kurām augstākās bija Romas, Aleksandrijas, Antiohijas, Jeruzalemes un vēlāk arī Konstantinopoles. No šīm vienīgi Roma atradās impērijas rietumu daļā, tādēļ par rietumu baznīcas galvu izvirzījās Romas bīskaps (pāvests), tomēr bija arī draudzes, kas neatzina Romas autoritāti. Noformējās garīdzniecības hierarhija un garīdzniecība izveidojās kā īpaša sabiedrības kārta.
3. gadsimta beigās — 4. gadsimta sākumā radās pirmie klosteri. Par vienu no klosteru sistēmas pamatlicējiem tiek uzskatīts Nursijas Benedikts, kurš nodibināja arī pirmo mūku ordeni. Visa 4. gadsimta laikā baznīcas iekšienē notika divu galveno uzskatu sadursme — Trīsvienības atbalstītāji pret ariāņiem, tomēr pamazām vairākos ekumeniskajos koncilos (Nīkajas, Konstantinopoles u.c.) virsroku guva pirmie. Koncilos noformulēja arī citas ticības pamatnostādnes un priekšstatus. 380. gadā imperators Teodosijs I pasludināja kristietību par Romas valsts reliģiju, tomēr jau pēc viņa nāves impērija sadalījās Rietumromas un Austrumromas impērijās, kas radīja pamatu, lai baznīca abās valstīs arvien vairāk attālinātos viena no otras. Formāla baznīcas šķelšanās tomēr notika tikai 1054. gadā, izveidojoties Romas un Konstantinopoles baznīcai.
7. gadsimta beigās lielas bijušās Romas impērijas teritorijas iekaroja Islāmakalifāts, tomēr Eiropa, izņemot Ibērijas pussalas dienvidu daļu, palika neieņemta. 15. gadsimtā kristīgo baznīcu Dienvidaustrumeiropā apdraudēja augošā Osmaņu impērija (Konstantinopoles krišana 1453. gadā). 16. gadsimta sākumā Rietumeiropā sākās reformācijas kustība, kuras mērķis bija tuvināt kristīgo baznīcu tās pirmsākumiem. Reformācijā no katoļu baznīcas, atdalījās vairākas konfesijas — luterāņi, kalvinisti, anglikāņi u.c. Šajā laikā notika arī lielie ģeogrāfiskie atklājumi, kuri veicināja kristietības izplatīšanos citos kontinentos, un mūsdienās kristietība ir lielākā reliģija pasaulē.
Vienkāršs vēsturisks kristiešu konfesiju pārskats (angliski)
