Kolumbijas bruņotais konflikts

Kolumbijas bruņotais konflikts Conflicto armado interno en Colombia
Daļa no Aukstā kara (līdz 1991. gadam)
FARC kaujinieki
Datums 1964. gads – pašlaik Vieta Kolumbija Statuss Daļējs pamiers, notiek miera sarunas
Karotāji
Valdība Atbalsta:  ASV  Lielbritānija  Spānija  Francija  Kanāda  Itālija	Labēji grupējumi un narkotiku kontrabandisti AUC (līdz 2006.) AAA (līdz 1979.) u.c. Melnie ērgļi Los Rastrojos u.c.	Kreisi grupējumi FARC (līdz 2016.) ELN EPL u.c. Atbalsta: Venecuēla (iespējams kopš 2004.)[1] Ekvadora (iespējams kopš 2007.)[2] Kuba (līdz 1991.) PSRS (līdz 1991.)
Spēks
Policija: 175 250 Armija: 237 567[3]	3,749—13,000	FARC: ap 8000 (2016.)[4] ELN: 1,380—3,000 (2013)
Zaudējumi
4 908 kritušo (kopš 2004. gada) 20 001 ievainoto (kopš 2004. gada)	AUC: 2 200 kritušo 35 000 demobilizēto.	FARC, ELN un citas neregulāras militāras grupas: 11 484 kritušo (kopš 2004. gada) 26 648 demobilizēto (kopš 2002. gada) [5] 34 065 noķerto (kopš 2004. gada)
Kopā nogalināti: 218 094[6] Nogalinātie civiliedzīvotāji: 177 307 Pārvietoti cilvēki: 4,744,046 – 5,712,506 [7]

Kolumbijas bruņotais konflikts, arī Kolumbijas pilsoņu karš, ir bruņots konflikts Kolumbijā, kas sākās 1964. gadā. Tas ir vājas intensitātes karš, kurā iesaistīta Kolumbijas valdība un dažādas kreisas militārās organizācijas, no tām vispazīstamākās ir Kolumbijas Revolucionārie bruņotie spēki jeb FARC, Nacionālās atbrīvošanas armija jeb ELN un Tautas atbrīvošanas armija jeb EPL. Konfliktā bijuši iesaistīti arī dažādi labējie grupējumi, piemēram, Kolumbijas Apvienotie pašaizsardzības spēki (spāņu: Autodefensas Unidas de Colombia) jeb AUC.

Kopš 2012. gada Kubas galvaspilsētā Havanā notiek miera sarunas starp Kolumbijas valdību un lielāko no iesaistītajām grupām — FARC. 2016. gada jūnijā tika parakstīts pamiers, bet 25. augustā — miera līgums, kuru vēl bija jāapstiprina Kolumbijas iedzīvotājiem referendumā, kas notika 2016. gada 2. oktobrī.^[8][9] Referendumā iedzīvotāji tomēr nobalsoja pret miera līgumu (pretinieki uzskata, ka miera līgums ar partizāniem nav iespējams, tiem jāstājas tiesas priekšā).

Pēc tam tika sagatavota jauna miera līguma redakcija, ko ratificēja Kolumbijas parlaments un 2017. gadā FARC uzsāka atbruņošanos.

Skatīt arī

• Kolumbijas Revolucionārie bruņotie spēki
• Tautas atbrīvošanas armija
• Nacionālās atbrīvošanas armija

Atsauces

1. «Colombia: Chavez funding FARC rebels» (angliski). USA today. Skatīts: 2016. gada 25. augustā.
2. «Expresidente de Colombia dice que Rafael Correa es protector de las FARC» (spāniski). El Universo. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. maijā. Skatīts: 2016. gada 25. augustā.
3. «Logros de la Política de Defensa y Seguridad Todos por un Nuevo País» (spāniski). Kolumbijas Aizsardzības ministrija. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 13. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 25. augustā.
4. «Kolumbijas valdība un FARC vienojas par kaujinieku atbruņošanos». Lsm.lv. Skatīts: 2016. gada 25. augustā.
5. «Desmovilización, principal arma contra las guerrillas» (spāniski). eltiempo.com. Skatīts: 2013. gada 26. septembrī.
6. «Georgetown Welcomes Colombia’s Ex-Pres. Uribe» (angliski). Georgetown University. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 13. novembrī. Skatīts: 2010. gada 2. oktobrī. Arhivēts 2010. gada 13. novembrī, Wayback Machine vietnē.
7. Gustavo Silva. «The price of Colombia's drug war». Colombia Reports (angliski). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 21. februārī. Skatīts: 2011. gada 9. oktobrī. Arhivēts 2012. gada 21. februārī, Wayback Machine vietnē.
8. «Kolumbijas valdība noslēdz «galīgo» pamieru ar grupējumu FARC». Lsm.lv. Skatīts: 2016. gada 25. augustā.
9. «Kolumbijas valdība un partizāni panāk vēsturisku miera vienošanos». Lsm.lv. Skatīts: 2016. gada 25. augustā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kolumbijas bruņotais konflikts.