1941. gada 7. un 8. decembrī Japāna bez brīdinājuma uzbruka britu bāzēm Āzijā (Honkongā) un amerikāņu bāzēm Klusajā okeānā (Pērlhārborā). Šis uzbrukums kļuva par argumentu, lai ASV iesaistītos Otrajā pasaules karā.
Pēc ilgstošas spriedzes starp Japānu un Rietumu lielvarām IJN un IJA vienības 7. decembrī (8. decembrī Āzijas/Klusā okeāna rietumu laika zonās) veica vienlaicīgus negaidītus uzbrukumus ASV un Britu impērijai. Šī pirmā Japānas uzbrukumu viļņa atrašanās vietas ietvēra ASV teritorijas Havaju salas, Filipīnas, Guamu un Veika salu, kā arī Lielbritānijas teritorijas Malaju, Singapūru un Honkongu. Vienlaikus Japānas spēki iebruka Taizemes dienvidos un austrumos, kur tiem izrādīja pretestību vairākas stundas, pirms Taizemes valdība parakstīja pamieru un noslēdza aliansi ar Japānu. Lai gan Japāna pieteica karu ASV un Lielbritānijas impērijai, deklarācija tika iesniegta tikai pēc uzbrukumu sākuma.
7. decembra agrās stundās (pēc Havaju laika) Japāna bez nepārprotama brīdinājuma veica masīvu aviācijas uzlidojumu ASV flotes bāzei Pērlhārborā Honolulu, kas radīja smagus zaudējumus ASV Klusā okeāna flotei, bojāja astoņus amerikāņu karakuģus, iznīcināja 188 amerikāņu lidmašīnas, un nogalināja 2403 amerikāņus karavīrus.[1] Japāņi bija prognozējuši, ka amerikāņi, saskaroties ar tik pēkšņu un milzīgu uzbrukumu, piekritīs izlīgumam sarunu ceļā. Tomēr šī iedoma neatmaksājās, jo amerikāņu zaudējumi bija mazāk nopietni, nekā sākotnēji domāts: trīs amerikāņu aviācijas bāzeskuģi atradās jūrā, un dzīvībai svarīga jūras infrastruktūra, zemūdeņu bāze un radiosignālu izlūkošanas vienības bija neskartas, un fakts, ka bombardēšana notika laikā, kad ASV oficiāli nebija iesaistīta karadarbībā izraisīja sašutuma vilni visā ASV sabiedrībā.[1] Japānas atkāpšanās stratēģija, kas balstījās uz karu līdz izsīkumam, pārsniedza Japānas flotes un armijas iespējas.
Opozīcija pret karu ASV sabiedrībā izzuda uzreiz pēc uzbrukuma. 8. decembrī Apvienotā Karaliste,[2] ASV,[3]Kanāda[4] un Nīderlande[5] pieteica karu Japānai, kam sekoja Ķīna[6] un Austrālija[7] nākamajā dienā. Četras dienas pēc Pērlhārboras uzbrukuma Vācija un Itālija pieteica karu Amerikas Savienotajām Valstīm, ievelkot valsti karā uz divām frontēm. Tas ir plaši atzīts par lielu stratēģisku kļūdu ko pieļāva ASV pretinieki.
Sabiedroto pārgrupēšanās, 1942.–1943
1942. gada sākumā mazāko valstu valdības sāka censties izveidot starpvaldību Āzijas un Klusā okeāna kara padomi. Klusā okeāna kara padome tika izveidota Vašingtonā 1942. gada 1. aprīlī ar prezidentu Franklinu Rūzveltu, viņa galveno padomnieku Hariju Hopkinsu un pārstāvjiem no Lielbritānijas, Ķīnas, Austrālijas, Nīderlandes, Jaunzēlandes un Kanādas tās sastāvā. Vēlāk tika pievienoti pārstāvji no Indijas un Filipīnām. Padomei nekad nebija tieša operatīvā kontrole, un visi tās pieņemtie lēmumi tika nodoti ASV un Apvienotās Karalistes armijas štāba priekšnieku komitejai. Austrālijas un Nīderlandes spēki vadīja civiliedzīvotājus ilgstošā partizānu kampaņā Portugāles Timorā.
Sabiedroto ofensīvas, 1943—1944
Midveja kauja izrādījās pēdējā lielā jūras kauja divu gadu laikā. ASV izmantoja sekojošo periodu, lai pārvērstu savu milzīgo rūpniecisko potenciālu, palielinot kuģu, lidmašīnu un apmācītu lidmašīnu apkalpju skaitu.[8] Kara laikā ASV uzbūvēja aptuveni 1200 karakuģus, tostarp 99 aviācijas bāzeskuģus, savukārt Japāna varēja nodot ekspluatācijā tikai dažus lielus karakuģus. Stratēģiskā ziņā sabiedrotie sāka ilgu virzību Klusā okeāna reģionā, sagrābjot vienu salu bāzi pēc otras. Daži japāņu cietokšņi, piemēram, Truka, Rabaula un Formozas, tika neitralizēti ar gaisa uzbrukumu un apieti. Mērķis bija pietuvoties pašai Japānai, pēc tam veikt masīvus stratēģiskus gaisa uzbrukumus, uzlabot zemūdeņu blokādi un visbeidzot (tikai nepieciešamības gadījumā) veikt desanta iebrukumu.
Iebrukums Gilberta un Māršala salās
1943. gada novembrī ASV jūras kājnieki cieta lielus zaudējumus, salaužot 4500 japāņu garnizona pretestību Taravas atolā. Tas palīdzēja sabiedrotajiem uzlabot desanta paņēmienus, ieviešot tādas izmaiņas kā rūpīga preventīva bombardēšana, rūpīgāka plānošana attiecībā uz jūras plūdmaiņām un desanta grafikiem, kā arī labāka koordinācija starp karaspēka vienībām. Operācijām Gilberta salās 1944. gada janvāra beigās un februāra vidū sekoja tālāka, ar mazākiem upuriem desanta operācija Māršala salās.
Japāna kapitulēja sabiedrotajiem 1945. gada 14. augustā, kad Japānas valdība paziņoja, ka tā ir pieņēmusi Potsdamas deklarāciju. Nākamajā dienā, 15. augustā, imperators Hirohito pa radio uzrunāja tautu un paziņoja par Japānas beznosacījumu kapitulāciju. 1945. gada 2. septembrī ap plkst. 9.00 Japānas Impērijas pārstāvji oficiāli parakstīja Japānas kapitulācijas aktu. Šo dienu uzskata par Otrā pasaules kara pēdējo dienu.
Lai gan Marianas salas bija drošas un amerikāņu bāzes bija stingri izveidotas, garais (1900 km) attālums no Marianām nozīmēja, ka B-29 lidmašīnas apkalpes, kas bombardēja Japānu, nevarēja atgriezties sauszemē un iekrita jūrā, ja tās tika nopietni bojātas. Uzmanība tika pievērsta mazajai Ivodzimas salai, kas atrodas apmēram pusceļā starp Marianām un Japānu. Amerikāņu plānotāji atzina salas stratēģisko nozīmi. Japāņi salu izmantoja kā agrīnās brīdināšanas staciju pret gaidāmajiem gaisa uzbrukumiem Japānas pilsētām.
Lielākā un asiņainākā kauja, kur amerikāņi cīnījās pret japāņiem, notika Okinavā. Rjūkjū salas sagrābšanai bija jābūt pēdējam solim pirms faktiskā iebrukuma Japānas galvenajās salās. Okinava, lielākā no Rjukju salām, atradās (550 km) no Kjusju salas. Okinavas ieņemšana nodrošinātu aviācijas bāzes, lai pastiprinātu Japānas bombardēšanu no gaisa un tiešu sauszemes gaisa atbalstu iebrukumam Kjusju salā. Salas varētu arī ļaut pastiprināt Japānas kuģniecības blokādi un izmantot kā pieturvietu un piegādes bāzi jebkuram iebrukumam galvenajās salās.
Zaudējumi
Klusā okeāna karā ASV zaudēja aptuveni 200 000 karavīru.
Kopējie padomju armijas zaudējumi Padomju-japāņu karā (ņemot vērā kritušos, ievainotos un bez vēsts pazudušos) bija 36 tūkstoši cilvēku.
Jaunzēlandes bruņotie spēki Klusā okeāna kampaņā zaudēja 578 vīrus.
Ķīnas zaudējumi karā ar Japānu sasniedza aptuveni 1,5 miljonus kritušo kaujās, 750 000 bez vēsts pazudušo un 1,5 miljonus mirušo no slimībām.
Karā tika nogalināti vairāk nekā 2,1 miljons japāņu karavīru un aptuveni 800 000 civiliedzīvotāju. 1,2 miljoni nogalināto karā ar ASV, 480 000 karā ar Ķīnu un 84 000 karā ar PSRS.
Atsauces
↑ 1,01,1Evans, David C; Peattie, Mark R (1997). Kaigun: Strategy, Tactics, and Technology in the Imperial Japanese Navy, 1887—1941. Annapolis: Naval Institute Press. ISBN 0-87021-192-7.
↑"Prime Minister's Declaration". Parliamentary Debates (Hansard). 8 December 1941. Archived from the original on 12 September 2014. Retrieved 3 May 2015.
↑"Declaration of War with Japan". United States Congress. 8 December 1941. Archived from the original on 26 September 2011.
↑"Canada Declares War on Japan". Inter-Allied Review. 15 December 1941. Archived from the original on 24 September 2015. Retrieved 8 April 2015 — via Pearl Harbor History Associates, Inc.
↑"The Kingdom of the Netherlands Declares War with Japan". Inter-Allied Review. 15 December 1941. Archived from the original on 14 January 2010. Retrieved 3 October 2009 — via Pearl Harbor History Associates Inc.
↑"China's Declaration of War Against Japan, Germany and Italy". Contemporary China. jewishvirtuallibrary.org. 1 (15). 15 December 1941. Archived from the original on 17 July 2011. Retrieved 10 September 2010.
↑"Australia Declares War on Japan". Inter-Allied Review. 15 December 1941. Archived from the original on 13 May 2008. Retrieved 3 October 2009 — via Pearl Harbor History Associates Inc.
↑Evans, David C; Peattie, Mark R (1997). Kaigun: strategy, tactics, and technology in the Imperial Japanese Navy, 1887—1941. Annapolis, Maryland: Naval Institute Press. ISBN 0-87021-192-7.
