Kalnu kristāls (no grieķu: κρύσταλλος — ‘ledus’, grieķi ar šo vārdu apzīmēja arī citas cietas, caurspīdīgas vielas) ir minerāla varietāte, bezkrāsains, absolūti caurspīdīgs kvarca paveids (SiO2).
Tīri, viendabīgi kalnu kristāli ir reti sastopami.
Mākslīgus kalnu kristālus iespējams radīt zem liela spiediena un augstā temperatūrā. Pievienojot germāniju, palielinās kristāla gaismas laušanas koeficients, savukārt pievienojot alumīniju tas samazinās.
Kalnu kristāls pirmo reizi minēts "Iliādā" un "Odisejā". Vēl 12. gadsimtā uzskatīja, ka kalnu kristāls ir radies no ledus. Tikai vēlāk ar terminu "kristāls" sāka apzīmēt jebkuru daudzšķautņainu minerālu.
Praktisks pielietojums ir kristāliem, kuru izmērs pārsniedz 3-5 cm. Kalnu kristālu izmanto gan kā dārgakmeni, gan arī dažādām tehniskām vajadzībām. Kalnu kristālu izmanto radiotehnikā ultraskaņas svārstību iegūšanai, no tā var izgatavot spektrogrāfu prizmas, lēcas. No kalnu kristāla izgatavo dažādus juvelierizstrādājumus un greznumlietas, tas jau sen pazīstams kā maģiskās atribūtikas izgatavošanas materiāls.
Senie grieķi un romieši no kalnu kristāla izgatavoja zīmogus, traukus. Neronam esot bijuši divi skaisti, ideāli dzidri kalnu kristāla kausi. Romas patrīcieši vasarās atvēsināja rokas ar lielām kalnu kristāla lodēm. No kristāliem veidoja lēcas aizdedzināšanai - ar šādu "dievišķo uguni" aizdedzināja upuruguni. Romiešu ārsti ar kristāla lodēm piededzināja brūces. Grieķu un romiešu dievi ambroziju dzer tikai no kristāla kausiem. Kalnu kristāla dzidrums tika uzskatīts par pieticības un domu skaidrības simbolu, savukārt pats kalnu kristāls - par talismanu, kas nodrošina līguma ievērošanu.
Ķīnā un Japānā amatnieki kā savas meistarības apliecinājumu mēdz izgatavot pēc iespējas ideālas formas lodes, kuras tiek eksponētas daudzos pasaules muzejos. Piemēram, ASV Nacionālajā muzejā Vašingtonā tiek glabāta ideāla kalnu kristāla sfēra, kuras diametrs ir 327 mm.
MaskavasKremlī tiek glabāti dažādi kalnu kristāla trauki tai skaitā Pētera I patvāris no viena kalnu kristāla, muciņa utml.
Lubaantunas kristāla galvaskauss
1924. gadā HondurasāLubaantunas senpilsētas izpētes arheoloģiskās ekspedīcijas laikā tika atrasts vienreizējs maiju civilizācijas piemineklis - no vesela kalnu kristāla izslīpēta meitenes galvaskausa imitācija. Firmas "Hewlett-Packard Laboratories" 1970. gadā veiktā analīze parādīja, ka uz šī izstrādājuma virsmas nav metāla instrumentu atstātas skrambiņas. Galvaskausa acis nav izdobtas - tajās atrodas no šī paša kristāla bloka izveidotas lēcas, savukārt galvaskausa aizmugurējās daļas iekšpusē iepretīm acu dobumiem izvietota prizma no priekšas nākoša stara atstarošanai uz šīm lēcām. Galvaskausa apakšžoklis ir precīzi ievietots savā ligzdā un kustīgs. Kalnu kristāls nav elastīgs - tātad apakšžoklis izgatavots, to nenoņemot no pārējā kristāla masīva.
Ja uz galvaskausa deguna dobumu virza gaismas staru, tas viss sāk mirdzēt bet acīs ievietotās lēcas koncentrē gaismas starus.
Uzskata, ka šis vienreizējais mākslas un amatniecības piemineklis tika izmantots nāves dievības kultā. Šī galvaskausa izgatavošanas noslēpums nav līdz galam atklāts - līdzīgu priekšmetu nav iespējams ātri izgatavot ar mūsdienu tehnoloģijām - bez tam minētais galvaskauss izgatavots, nerēķinoties ar kristāla asu īpatnībām, padarot skulptora darbu nesalīdzināmi grūtāku. Visdrīzāk šis vienreizējais priekšmets tapis daudzu gadsimtu pacietīga un prasmīga darba rezultātā.
