Kaledonijas krokojums (Caledonia — Skotijas latīniskais nosaukums) ir tektoģenēzes ēra, laikā no kembrija līdz devonam, kad notika Zemes garozaskrokošanās, kalnu (kaledonīdu) veidošanās, un granitizācijas cikls. Terminu 1887. gadā ieviesa franču ģeologs M. Bertrāns. Kaledonīdu raksturīgas īpatnības ir slāņu nesaderība silūra vai devona pamatnē, biezu kontinentālo sarkanīgu nogulumu uzkrāšanās (Britu devona senais sarkanais smilšakmens (Old Red Sandstone) un tā analogi, piemēram, Baltijas devona sarkanie smilšakmeņi).
Vissenākās attīstības fāzes attiecas uz kembrija vidu un beigām (Salairas jeb Sardas fāze, kuru daži autori attiecina uz Baikāla krokojumu vai pat izdala kā atsevišķu krokojuma ciklu). Galvenās fāzes ietver ordovika beigas līdz silūra sākumam (Takonas) un silūra beigas līdz devona sākumam (vēlā Kaledonijas (Ēri) fāze), bet nobeidzas vidusdevonā (Orkadas jeb Svalbāras fāze).
Baltijā
Kaledonijas krokojuma sākumā intensīvu tektonisko kustību rezultātā Baltijas rietumu daļā radās plaša iegrimuma zona (Baltijas monoklināle). Vēlāk tā pārveidojās par reģiona galveno struktūru (Baltijas sineklīzi), kuras attīstība turpinājās vairākos posmos. Vidējā un vēlajā kembrijā Latvijas austrumu daļa sāka celties, kā rezultāta izveidojās Valmieras-Lokno izcilnis, kā arī ziemeļaustrumu virziena konsedimentācijas lūzumi, kuru amplitūda kembrijā sasniedza 20-30 metrus, bet vēlajā silūrā un agrajā devonā palielinājās līdz 100 metriem. Ar lūzumzonām ir saistītas lokālās struktūras, kuru iedīgļi bija radušies jau Baikāla tektoģenēzes posmā.[1]
