Dzimis 1904. gada 5. novembrī mežsarga ģimenē Abulleju mājās pie Brenguļiem.[1] 22 gadu vecumā piedalījās savās pirmajās sacensībās Valmieras stadionā divu kilometru soļojumā, apsteidzot Latvijas rekordistu Alfrēdu Dūrēnu. Jau pēc pāris mēnešiem, 1927. gada augustā, Daliņš uzstādīja savu pirmo Latvijas rekordu 5 kilometru soļojumā, uzrādot laiku 28:18,4.
1929. gadā Jānis Daliņš debitēja sacensībās "Cauri Berlīnei" (Quer durch Berlin), bet vēl pēc gada turpat izcīnīja uzvaru. Pateicoties Daliņa starptautiskajiem panākumiem, soļošana Latvijā ieguva milzu popularitāti. Rīkoja starptautiskas sacensības ar labāko Eiropas soļotāju piedalīšanos, kuras apmeklēja tūkstošiem skatītāju. Vienās no tām, kuras notika Rīgashipodromā 1932. gada jūnijā, Daliņš sasniedza savu pirmo pasaules rekordu. 25 jūdžu distancē viņa rezultāts bija 3:32:26.
Lielākie panākumi
Jānis Daliņš 1932. gadā pārstāvēja Latviju olimpiskajās spēlēsLosandželosā. Viņš startēja olimpiādes vienīgajā soļošanas distancē — 50 kilometru soļojumā, kuru līdz tam pats vēl ne reizi nebija veicis. 3. augustā lielā karstumā Daliņš distancē ierindojās otrajā vietā, izcīnot Latvijai pirmo olimpisko medaļu. Kad abi sportisti (otrs bija desmitcīņnieksJānis Dimza) ieradās Rīgā, viņus dzelzceļa stacijā sagaidīja ap 3000 līdzjutēju ar ārlietu ministru Zariņu priekšgalā.
Latvijas vieglatlēti Jānis Dimza un Jānis Dāliņš 1932. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Losandželosā, ASV. Ilustrētā žurnāla "Atpūta" vāka noformējums.
Savu otru lielāko panākumu Jānis Daliņš izcīnīja pirmajā Eiropas čempionātā vieglatlētikāTurīnā, startējot 50 kilometru soļojumā, Daliņš izcīnīja pārliecinošu uzvaru, esot vadībā visā distances garumā.
Berlīnes olimpiskajās spēlēs Daliņu uzskatīja par vienu no favorītiem, vēl līdz 30. kilometram bija soļojuma vadībā. Tomēr sportista kājās iemetās krampji, kurus viņš nespēja uzveikt un 35. kilometrā no sacīkstes izstājās. Latvijai olimpisko bronzas medaļu izcīnīja cits valmierietis — Adalberts Bubenko.
Veterāns
Pēc Berlīnes olimpiādes Daliņš lielāko vērību pievērsa savai saimniecībai un ģimenei. Neskatoties uz to, Daliņš līdz Otrā pasaules kara sākumam ietilpa pasaules soļošanas elitē un gatavojās startēt arī 1940. gada olimpiskajās spēlēs, kas bija paredzētas Helsinkos. Tomēr karš izjauca šos plānus. Daliņš gan turpināja startēt Latvijā un savu pēdējo Latvijas meistara titulu izcīnīja vācu okupācijas laikā 1942. gadā.
Sarkanās armijas uzbrukuma laikā 1944. gadā Daliņu ģimene izbrauca uz Vāciju, kur bēgļu nometnē sagaidīja kara beigas.
Savās pēdējās sacensībās Jānis Daliņš startēja 1947. gadā, uzvarot stadiona soļojumā Nirnbergā.
1949. gadā Daliņi devās uz Austrāliju, kur sportists pavadīja visu atlikušo mūžu. Trimdā Daliņš teicis savus pazīstamākos vārdus:
“
Galveno cīņu savā mūžā es tomēr esmu zaudējis; tā bija vissvētākā cīņa - par Latviju.[2]
”
Miris 1978. gada 11. jūnijāMelburnā. Sportista, viņa mātes un sievas Elzas mirstīgās atliekas 1997. gadā pārapbedīja Valmieras kapos.
Atzinība
Daliņa olimpisko sudraba medaļu novērtēja ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, kuru viņam piešķīra 1932. gadā. Savukārt pats nozīmīgākais saņemtais apbalvojums bija Tēvzemes balva, kuru sportistam piešķīra 1940. gada maijā.
Jānis Daliņš bija ne vien izcils sportists, bet arī priekšzīmīgs zemnieks, kura darbība simpatizēja Latvijas valsts vadītājam Kārlim Ulmanim. Ulmanis kā kāzu dāvanu un cieņas apliecinājumu nosūtīja Daliņam sējmašīnu, mēbeles un vannas istabas aprīkojumu.
Vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā Daliņa vārdā tika nosaukts Valmieras stadions un iela, kas iet gar stadionu.
Daliņš 1934. gadā
1992. gadā pie Valmieras stadiona atklātais tēlnieka O.Breģa piemineklis Jānim Daliņam
J. Daliņam veltīts sienas gleznojums Valmierā Tērbatas ielā 4
