Izpletņlēcējs virs Venecuēlas ar izpletni uz muguras
Izpletņlēkšana ir veids, kā nolaisties no augsta punkta uz zemes, regulējot un samazinot ātrumu nolaišanās laikā, izmantojot izpletni vai izpletņus. Tas var ietvert ilgāku vai īsāku brīvā kritiena brīdi - periodu, kad izpletnis vēl nav atvērts un ķermenis pakāpeniski paātrinās līdz gala ātrumam.
Vēsture
Pirmo izpletņa lēcienu vēsturē 1797. gada 22. oktobrī veica izpletņa izgudrotājs Andrē-Žaks Garnerēns. Tomēr Garnerēna izpletnim bija maz līdzību ar mūsdienu izpletņiem, jo tas nebija ievietots nekādā konteinerā un tam nebija izpletņa atvēršanas roktura.[1] Pirmo apzināto brīvā kritiena lēcienu ar rokturi darbināmu iekārtu 1919. gadā veica Leslijs Ērvins, vairāk nekā gadsimtu pēc Garnerēna.[2]
Izpletņlēkšanas metožu un aprīkojuma attīstību nozīmīgi ir ietekmējis militārais pielietojums. Izpletņi tiek izmantoti, lai evakuētu pilotus no lidojošiem baloniem, lidmašīnām un helikopteriem, kā arī dod iespēju nogādāt karavīrus kaujas laukā vai pretinieka teritorijā.
Pirmās izpletņlēkšanas sacensības tika organizētas 1930. gados, savukārt 1952. gadā tā kļuva par starptautisku sporta veidu.
Izpletņlēkšana Latvijā
Latvijā ar izpletņlēkšanas sportu var nodarboties dažādos klubos un vietās:
