Hanss-Hilmārs Štaute (vācu: Hans-Hilmar Staudte; 1911. gada 18. janvāris Netetāle — 1979. gada 21. janvāris Minstere) bija Vācijas jurists un šahists.
Biogrāfija
1940. gadā Hamburgas universitātē aizstāvējis tiesību zinātņu doktora grādu. Otrā pasaules kara laikā strādājis par tiesnesi Minhenē. Pēc kara bijis sabiedroto apcietinājumā. 1948. gadā kā liecinieks piedalījies Nirnbergas procesā.[1] Vēlākajos gados līdz savai aiziešanai pensijā 65 gadu vecumā strādājis Bonnā Federālajā Finanšu ministrijā. Miris pēc ilgstošas slimības.
Šahists
1925. gadā kļuvis par Āhenes šaha kluba biedru. 1935. gadā dalījis otro vietu Lejasreinas šaha federācijas čempionātā. 1941. gadā uzvarējis vienā no Bavārijas šaha kongresa blakus turnīriem. 1950. gadā dalījis otro vietu Vācijas šaha čempionātā ar Jefimu Bogoļubovu (uzvarējis Volfgangs Uncikers). Pārstāvējis Vācijas komandu Pasaules šaha olimpiādē 1950. gadā un gan komandu, gan individuālajā vērtējumā izcīnījis bronzas medaļas.[2] Sakarā ar aizņemtību pamatdarbā agri beidzis savu aktīvā šahista karjeru.
No 1951. līdz 1961. gadam bijis Vācijas šaha savienības sekretārs. Nopietni pievērsies šaha kompozīcijai. 1962. gadā kļuvis par FIDE starptautisko arbitru šaha kompozīcijā.[3] Sarakstījis vairākas grāmatas par šaha galotnēm.
Literatūra
- Staudte, Hans Hilmar: Aus der Welt der Schachstudie. Bad Nauheim, Loeffler, 1961
- Richter, Kurt; Staudte, Hans Hilmar: Richtig und falsch Berlin: de Gruyter, 1962, (2. Aufl. 1978, ISBN 3-11-007428-1)
- Staudte, Hans Hilmar; Milescu, Milu: Das 1×1 des Endspiels Berlin: de Gruyter, 1965 (2. Aufl. 1981, ISBN 3-11-007431-1)
Atsauces
Ārējās saites
.svg){kind=small}
