Fricis Liepiņš (1863-1927) bija brīvprātīgais Latvijas brīvības cīņās, vecākais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.[1]
Bērnība un jaunība
Fricis Liepiņš dzimis Enavas pagastā, izglītību iegūst Enavas pagastskolā. Pirms Pirmā pasaules kara Liepiņš dzīvo Liepājā un strādā par akmeņkali, Krievijas impērijas armijā dienestā nestājas.[1]
Latvijas brīvības cīņās
Bermontiādes laikā ienaidnieka spēki 1919. gada 13. novembrī pietuvojas Liepājai, tiek zaudēti Dienvidu forti un draud krist arī ielenktā pilsēta. 14. novembrī Liepiņš brīvprātīgi pozīcijās pievienojas Grobiņas kājnieku pulka (vēlākā 11. Dobeles kājnieku pulka) 2. rotai. Kad sākas nacionālās armijas uzbrukums Dienvidu fortus ieņēmušajiem vācu spēkiem, Liepiņš, par spīti savam cienījamajam vecumam, kā pirmais aukstasinīgi metas triecienā ienaidnieka pozīcijām, veicinot arī gados jaunāko cīņu biedru kaujassparu. Rezultātā ienaidnieks no Dienvidu fortiem un Saules muižas apvidus tiek padzīts.[1]
Starpkaru periodā
Par izrādīto varonību Liepiņš 1921. gadā tiek apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni, kā arī 1922. gadā saņem "Veckalēju" saimniecību Dunalkas pagasta Liepiņās. Zemes darbos savā jaunsaimniecībā Liepiņš pavada sava mūža nogali
Vecākais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Fricis Liepiņš mūžībā aiziet 1927. gada 3. augustā, zemes klēpī guldīts Upes Pūriņu kapos pie Dunalkas stacijas.[1]
Atsauces
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Latvijas kareivis, 1927. gada 6. aug. (Nr. 173), 2. lpp