Frīdrihs ‘Fricis’ Kreislers (dzimis 1875. gada 2. februārī, miris 1962. gada 29. janvārī) bija Austrijā dzimis vijolnieks un komponists. Kā vairums tā laika vijoļu meistaru, viņš radīja savu – īpašo toni, kā dēļ arī bija atpazīstams. Viņa vijolei piemita patīkams tonis un izteiksmīgs skanējums. Lai gan Franco-Beļģijas skola ļoti cienīja mākslinieku, viņa stils pirmskara Vīnē atturīgi tika saukts par gemütlich (no vācu valodas: omulīgs).
Biogrāfija
Kreislers piedzima Vīnē. Tēvs bija ebrejs, māte – vācu protestante. Fricis tika kristīts 12 gadu vecumā. Viņš mācījās Vīnes konservatorijā un Parīzē, kur viņu apmācīja vairāki skolotāji: Antons Brukners (Anton Bruckner), Leo Delībs (Leo Delibes), Jākobs Donts (Jakob Dont), Jozefs Hellmesbergers juniors (Joseph Hellmesberger, Jr.), Jozefs Massarts (Joseph Massart) un Žils Masnē (Jules Massenet). Savā debijā Amerikas Savienotajās Valstīs, viņš uzstājās Steinvejas hallē (Steinway Hall), kas norisinājās Ņujorkas pilsētā 1888. gada 10. novembrī. Viņa pirmais ceļojums pa ASV ilga no 1888. – 1889. gadam; viņš uzstājās kopā ar pianistu Moricu Rozentālu (Moriz Rosenthal). Pēc tam viņš atgriezās Austrijā un pieteica dalību Vīnes filharmoniskajā orķestrī. Koncertmeistars Arnolds Rouzs (Arnold Rose) viņu atraidīja. Dzirdot Rouza kvarteta ierakstu, ir viegli noprast, kādēļ tas tā notika. Rouza izpildījumā trūka Vibrato, tādēļ Kreislers nespēja sastrādāties ar orķestra vijoļu sekciju. Tā vietā no mūzikas viņš pievērsās medicīnai. Īsu brīdi viņš pavadīja armijā, tad 1899. gadā atsāka vijoļspēli, dodot koncertu Berlīnes filharmoniskajā orķestrī, kura diriģents bija Artūrs Nikišs (Arthur Nikisch). Šis koncerts, un vairāki citi Amerikā no 1901 – 1903. gadam padarīja viņu par slavenu mūziķi.
1930. g. oktobris. Kreislers kopā ar suni uz kuģa Europa ceļo uz Ņujorku
1910. gadā Kreislers uzstājās ar Sera Edvarda Elgara (Sir Edward Elgar) Violin Concerto pirmizrādi. Šis darbs tika speciāli gatavots un novēlēts viņam. Īsu brīdi Pirmā pasaules kara laikā viņš kalpoja Austrijas armijai. Armijas gaitas noslēdzās ar ievainojumu, kā rezultātā viņš tika godāts ar apbalvojumiem. Atlikušās karalaika dienas viņš pavadīja Amerikā. 1924. gadā Kreislers atgriezās Eiropā; sākumā viņš dzīvoja Berlīnē, tad 1938. gadā pārcēlās uz Franciju. Īsi pirms Otrā pasaules kara sākuma viņš vēlreiz aizceļoja uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur 1943. gadā ieguva pilsoņa statusu. Šajā valstī viņš pavadīja visu savu atlikušo mūžu. Viņa pēdējais publiskais koncerts izskanēja 1947. gadā, un dažus gadus pēc tam Kreislers uzstājās radiopārraidēs.
1941. gada 26. aprīlī viņš iekļuva vienā no diviem savā dzīvē traģiskākajiem ceļu satiksmes negadījumiem. Kriesleram uzbrauca kravas auto, kad tas šķērsoja ielu Ņujorkā. Fricim bija galvaskausa lūzums, un viņš atradās komā veselu nedēļu.[1] Mūža otrajā pusē, ceļojot ar automobili, viņš piedzīvoja otro liktenīgo negadījumu. Mūža pēdējās dienas (ceļu satiksmes negadījuma dēļ) viņš pavadīja akls un kurls, bet „izstaroja lēnprātību un pilnveidošanos, tāpat kā viņa mūzika” – kā teicis arhibīskaps Fultons J. Šīns. Komponistu viņš apmeklēja bieži, jo Kreislers un viņa sieva ar arhibīskapa palīdzību bija pievērsušies katoļticībai. Kreislers nomira 1962. gadā un tika apbedīts privātā mauzolejā Woodlawn kapsētā, Bronksā, Ņujorkā.
Kreislers uzrakstīja vairākus skaņdarbus vijolei, iekļaujot solo gabalus kompozīcijām Liebesleid un Liebesfreud. Daži no Krieslera darbiem faktiski bija stilizācijas no citu komponistu skaņdarbiem; sākumā tie bija Gaetano Puganini, Džuzeppe Tartini (Giuseppe Tartini) un Antonio Vivaldi. Kad Kreislers 1935. gadā atklāja, ka skaņdarbi bija viņa, kritiķi atdzīvojās un sāka sūdzēties. Kreislers atbildēja, ka kritiķi jau ir novērtējuši viņa kompozīcijas:”Vārds mainās, vērtība paliek”, viņš sacīja. Kreislers rakstīja arī operetes, piemēram, Apple Blossoms (1919. g.) un Sissy (1932. g.), stīgu kvartetu un kadences, piemēram, BrāmsaD major violin concerto, PaganīniD major violin concerto un BēthovenaD major violin concerto. Viņa kadence Bēthovena vijoļkoncertam ir viena no visbiežāk spēlētajām starp mūsdienu vijolniekiem.
Viņš uzstājās un ierakstīja savu versiju daļai no Paganīnī D major violin concerto skaņdarba. Dažās vietās šī versija ir izmainīta, tā, piemēram, orķestra daļa dažās vietās ir pilnīgi pārrakstīta. Vispārēji rodas iespaids par 19. gs beigu darbu.
Friča Kreislera mauzolejs Woodlawn kapsētā
Kreisleram piederēja vairākas antīkas vijoles, piemēram, meistaru Antonio Stradivāri, Pietro Guarneri, Giuseppe Guarneri un Carlo Bergonzi gatavotie instrumenti. Lielākā daļa no tām mantoja arī viņa vārdu.
Fricim piederēja arī Jean-Baptiste Vuillaume vijole (1860. g.), ko viņš izmantoja kā otro vijoli.[2] Bieži viņš to aizdeva jaunajam talantam – Džozefam Hassidam (Josef Hassid).
Mūzikas ierakstos Kreislera stilā saklausāmas līdzības ar viņa jaunāko līdzgaitnieku Mišu Elmanu. Viņam piemita tendence pielietot plašāku tempu diapazonu, ilgstošu un daudzveidīgu vibrato, izteiksmīgu un melodisku skaņdarba muzikālo ritējumu. Kreislers bieži pielietoja portamento un raubato.
1928. gada autobiogrāfiskā romānāMemoirs of a Fox-Hunting Man, tās autors Zigfrīds Sasons (Siegfried Sassoon) vēlreiz pārskatīja ceļojumu uz Kreislera koncertu.
Kreislera plašais emocionālais izteiksmīgums un vienkāršās vijoļspēles manieres kontrastēja ar Jaša Heifeca tehniski perfekto spēli. Vairākkārt tika piezīmēts, ka, kamēr Heifecs bija perfekts vijolnieks, tautā Kreislers bija vairāk iemīļots.[3]
