Fricis Kociņš (1895—1941) bija Latvijas Bruņoto spēku virsnieks un diplomāts. No 1936. gada decembra līdz Latvijas okupācijai un aneksijai pildīja Latvijas sūtņa pienākumus PSRS.
Dzīvesgājums
Dzimis 1895. gada 10. maijā Jelgavā amatnieka Miķeļa Kociņa ģimenē. Līdz 1914. gadam mācījās Jelgavas reālskolā, pēc tam komercinstitūtā Maskavā. Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā iesaukts Krievijas Impērijas armijā, decembrī beidza Odesas praporščiku skolu un dienēja 5. Sibīrijas strēlnieku pulkā, bet no 1917. gada janvāra – 288. kājnieku pulkā.
Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada aprīlī praporščiku Kociņu pārcēla uz Latviešu strēlnieku rezerves pulku un oktobrī paaugstināja par podporučiku, no 1918. gada sākuma viņš bija pulka štāba adjutants.[1]
Pēc Latvijas valsts pasludināšanas viņu 1918. gada novembrī iecēla par Dobeles apriņķa priekšnieka palīgu.
Latvijas brīvības cīņu laikā no 1919. gada aprīļa cīnījās pret lieliniekiem kā virsleitnants vispirms 1. Jelgavas rotā, tad 1. atsevišķās latviešu brigādes 1. Neatkarības bataljona sastāvā.
1919. gada 22. maijā piedalījās kaujā pie Piņķiem. Vēlāk 8. Daugavpils kājnieku pulka rindās cīnījies pret bermontiešiem, Latgales atbrīvošanas laikā bija 3. Latgales divīzijas štāba Operatīvās daļas adjutants. 1920. gada novembrī paaugstināts par kapteini.
Pēc kara beigām dienēja Latvijas bruņoto spēku Galvenajā štābā, līdztekus studēja tautsaimniecību Latvijas Universitātē (1921-1926).
1928. gadā pārcelts uz Armijas komandiera štāba Operatīvo daļu, beidzis Kara akadēmijas kursus un paaugstināts par pulkvedi-leitnantu (1929).
No 1932. līdz 1936. gadam Fricis Kociņš bija Latvijas militārais atašejs Lietuvā. 1936. gada 9. decembrī viņš tika iecelts par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Padomju Savienībā. 1938. gada 22. jūnijā Baltijas valstu sūtņu sarunās ar Lielbritānijas diplomātiem Kociņš paziņoja, ka Latvija militārās agresijas gadījumā aizstāvēsies ar ieročiem rokās, bet 3. jūlijā Latvijas, Igaunijas un Somijas sūtņi iesniedza Lielbritānijas Ārlietu ministrijai notas, kurās šīs valstis paziņoja, ka nevēlas būt minētas lielvalstu garantiju līgumā.
1939. gada 2. oktobrī Fricis Kociņš kopā ar ārlietu ministru Vilhelmu Munteru Maskavas Kremlī veda sarunas ar Staļinu, Molotovu, viņa vietnieku Potjomkinu un sūtni Zotovu, kas noveda pie Bāzu līguma parakstīšanas.[2]
1940. gada 16. jūnijā PSRS Ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs Latvijas sūtnim Fricim Kociņam nolasīja PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā.
Pēc Latvijas okupācijas un inkorporācijas PSRS viņu 1940. gada 2. septembrī oficiāli atbrīvoja no amata un 19. septembrī Rīgā apcietināja un deportēja uz Maskavu. Pēc ilgstošām pratināšanām Lubjankas cietumā tikai 1941. gada 7. jūlijā uzrādīja apsūdzību: "no 1923. gada strādādams buržuāziskās Latvijas izlūkdienestā, vērsies pret revolucionāro kustību Latvijā un veicis izlūkošanu pret PSRS; no 1937. gada sūtniecības ēkā Maskavā nelegāli glabājis ieročus un patronas; vācis slepenas ziņas par PSRS rūpniecību, lauksaimniecību un dzelzceļa transportu". Uz KPFSR Kriminālkodeksa 58 - 4,6(Id.). panta pamata viņām piespriests nāvessods nošaujot, kas izpildīts 1941. gada 28. jūlijā Lubjankas cietumā.[3]
Apbalvojumi
Atsauces
